Nedzirdīgie vēlētos Latvijā redzēt iekļaujošāku sabiedrību

0 Komentāru

Šī bija nedzirdīgo cilvēku nedēļa, kas kļuvusi jau par ikgadēju tradīciju, kurā nedzirdīgie ļaudis un viņu draugi cenšas pievērst līdzcilvēku uzmanību tam, kā tas ir dzīvot klusumā, kā arī norāda – vēlētos iekļaujošāku sabiedrību Latvijā, vēsta TV3 Ziņas.

Kā ir vadīt savas dienas klusumā? Starptautiskās nedzirdīgo nedēļas ietvaros tiekamies ar Ivaru, kurš stāsta, kā Latvijā pietrūkst, lai arī viņš varētu dzīvot pilnvērtīgi.

Ivars dzimis dzirdīgu vecāku ģimenē.

Brigita Lazda, kas šajā TV3 Ziņu sižetā redzama mazajā lodziņā blakus ekrānam, tulkojot šīs dienas ziņu izlaidumu nedzirdīgajiem, tieši pretēji – pati dzird, bet abu vecāku dzīvēs valdīja pilnīgs klusums.

Ivars dzirdi zaudēja trīs gadu vecumā. Tā bija blakne zālēm pret gripu.

Brigitas pirmā valoda bija zīmes. Tikai vēlāk viņa sāka apgūt iespēju izteikties arī ar balsi.

To, ka klauvē pie durvīm, Ivaram priekšā pasaka kaķis.

Ivars Kalniņš, nedzirdīgais

“Trīs gadu vecumā, kad zaudēju dzirdi, milzīgas pārmaiņas nejutu. Nedzirdīgo bērnudārzā tikai mulsināja, ka bērni runā zīmju valodā. Man bija divas pasaules. Mācījos nedzirdīgo skolā, bet mājās, pagalmā bija dzirdīgi bērni, kuri zīmju valodu nemācēja. Bija jācenšas pielāgoties dzirdīgajiem, mēģinājām sazināties. Jo, ja piedalies spēlēs, prasa mazu sazināšanos.”

Kad spēļu vecums beidzās, Ivars visskaudrāk sāka izjust, ka nespēj iekļauties dzirdīgo pasaulē. Sarunā vienmēr jālūdz, lai kāds iztulko. Vecāki zīmes tā arī neiemācījās – viņiem Ivars lasa no lūpām.

“No malas skatoties, nedzirdīgo pasaule ir slēgta. Dzirdīgajiem iespējas daudz plašākas. Man ļoti gribas iekļauties dzirdīgajā pasaulē. Strīdos ar vienaudžiem apsaukājuši – Tu, kurlais! Dusmās. Un es saku – jā, nu un? Es-  to neņēmu vērā. Neuztveru personiski uz sevi,” atminas Ivars Kalniņš.

Ivars ir pabeidzis Latvijas Universitāti kā latviešu valodas un literatūras skolotājs. Pēc tam Rīgas Stradiņa universitātē maģistratūrā kļuvis arī par sociālo darbinieku.

Patlaban Rīgas Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolā, kur arī pats savulaik mācījās, nedzirdīgiem bērniem pasniedz literatūru un pat audzina klasi. Bez tam viņš aktīvi darbojas Nedzirdīgo savienībā.

‘Manā dzīves laikā, pateicoties tehnoloģijām, viss mainījies par labu nedzirdīgajiem. Augstskolā es maksāju par surdotulku pats. Tagad to apmaksā valsts. Agrāk veikalos ar pirkstu bija jārāda, kuru preci paņemt. Tagad varu pats ielikt groziņā. Pats varu pierakstīties elektroniski. Bija jālūdz, lai piezvana manā vietā,” stāsta Ivars.

Tomēr pilnīgu brīvību, kad visu vari pats un nevienam nekas vairs nav jālūdz, nedzirdīgs cilvēks Latvijā vēl nevar iegūt. Vien retajai televīzijas pārraidei ir tulks vai titri, to trūkst pat amatpersonu uzrunām. Kultūras dzīves tikpat kā nav. No teātriem titru kasti izmanto vien Čehova Krievu teātris un Latvijas Nacionālā Opera un Balets.

Aizejot pie ārsta, nav papildus 10-15 minūšu, lai speciālists nedzirdīgajam varētu uzrakstīt norādes. Nedzirdīgos arī baidās pieņemt darbā.

“Pamatā ir laba attieksme. Cilvēki ierauga nedzirdīgo un nezina, kā ir komunicēt. Jā – invalīds, bet nepadomā, nenoskaidro, ko spēj nedzirdīgais. Viņi daudz spēj. Gribētu, lai sabiedrība būtu atvērtāka pret mūsu sabiedrību, ka būtu pretimnākoši. Jau, vai ienāciet iekšā.. Kaut kādā veidā sakomunicēt. Jo nedzirdīgie būs laimīgi,” norāda Ivars.

Zīmju valodu Latvijā māk pielietot gana daudz – vismaz 3000 cilvēku. Arī TV3 Ziņas vēlas iemācīties kaut vai pašus pamatus. Brigita skaidro – latviešu zīmju valodā ir alfabēts un vienam vārdam ir viena zīme, piemēram, māja, mamma, tētis, labdien, labrīt, labvakar. Būtībā zīmi veido pamats.

Nav datu, cik Latvijā ir nedzirdīgo. Pēc Pasaules Veselības organizācijas aplēsēm, dzirdes traucējumi ir 1% planētas iedzīvotāju.

0 Komentāru