Naktsklubi, lūgšanu zāles, veikali – uzzini, kāds ir raibais bijušo kinoteātru liktenis mūsdienās

0 Komentāru
Naktsklubi, lūgšanu zāles, veikali – uzzini, kāds ir raibais bijušo kinoteātru liktenis mūsdienās

Lūgšanu zāles, naktsklubi, tirdzniecības vietas – kopš kino no bijušajiem kinoteātriem ir aizgājis, tos ir piemeklējis raibs liktenis.

Lai arī, salīdzinot ar agrākajiem laikiem, kad Rīgā vien bija vairāk nekā 30 kinoteātru, var šķist, ka nozare piedzīvo lejupslīdi, taču kinoteātru pētnieks Zigmārs Jauja ir pretējās domās. Viņš uzskata, ka kino Latvijā ir kļuvis vēl populārāks.

Kinoteātris “Splendid Palace” ir viens no, pat ja ne vienīgais, kas ir pārdzīvojis dažādus laikus. Šeit joprojām zālē, kur ir agrāko laiku sienu dizains, iespējams skatīt kino no 35 milimetru lentēm.

“Splendid Palace” kinomehāniķis Ansis Caune filmu skatīšanos no 35 milimetru kinolentēm salīdzina ar vinila plašu klausīšanos.

“Līdzīgi kā vinila piekritējiem, tomēr tai 35 milimetru lentei ir savs fīlings,” saka Caune. Viņš norāda, ka agrāk kinomehāniķiem darbs bija sarežģītāks un prasīja lielāku uzmanību, vienmēr bija jābūt pie projektora.

“Tagad var teikt, ka pārsvarā tā ir sēdēšana pie kompjūtera, nevis filmas līmēšana kā agrāk un staipīšanās,” saka Caune.

Agrāk plaši izmantoto 35 milimetru kinolenšu ruļļi ir arī diezgan smagi, to svars atkarībā no filmas garuma svārstījās no 30 līdz 40 kilogramiem.

“Vienīgais “Splendid Palace”, kas padomju laikos darbojās kā kino, arī joprojām darbojas,” norāda kinoteātru pētnieks un arhitekts Zigmārs Jauja, kurš nesen piedzīvoja savas grāmatas izdošanu. Tajā viņš aprakstījis Latvijas kinoteātru vēsturi padomju laikos.

“Es deviņdesmito gadu sākumā tāds padsmitgadnieks braukāju pa Rīgu un mēģināju izpētīt, kas notiek dažādās apkaimēs, tā es pamanīju, ka ir visādi interesanti kinoteātri,” saka Jauja.

Padomju laikā vairums kinoteātru bija ar vienu kinozāli, retāk ar divām. Atšķirībā no mūsdienām to bija krietni vairāk un bija arī daudzās pilsētas vietās. Jauja arī zina pastāstīt, kā padomju laikos mākslīgi palielināja filmu apmeklējumu.

“Kinoteātrim vajadzēja nodrošināt apmeklētāju skaitu, un tad bija triks, ka uz pieaugušo seansu vienas biļetes vietā par 50 kapeikām deva piecas bērnu biļetes pa desmit kapeikām,” norāda Jauja.

Bijušie kinoteātri daudzos gadījumos pārtapuši par dažādu kristiešu konfesiju lūgšanu zālēm, tādas ir gan Nometņu ielā Āgenskalnā un arī Ģertrūdes ielā. Citi atkal kļuvuši par veikalu, piemēram, bijušais kinoteātris Juglā. Populārs un neparasts, tagad slēgts, kinoteātris bija Teikā, kurš bija ar tādu pat nosaukumu – “Teika”.

“Kinoteātris “Teika” bija tiešām neparasts kaut vai tikai ar to, ka, lai iegādātos kinobiļeti, cilvēkiem bija jāiet pāri ielai uz biļešu kasi, kas atradās divstāvu ēkā, kur tagad ir ziedu salons,” bilst Jauja.

Kinoteātru pētnieks norāda, ka agrāk Rīgā vien bija vairāki desmiti kinoteātru. Lai arī var šķist, ka mūsdienās ir daudz mazāk iespēju skatīties kino, pētnieks apliecina, ka patiesībā kinoteātri pašlaik piedzīvo uzplaukumu.

“Rīgā bija 35 ekrāni… Šobrīd Rīgā arī ir 35 ekrāni, un kinoteātri nemaz nav tukši, visu laiku ir jaunas filmas,” saka Jauja.

Pētnieks piebilst, ņemot vērā, ka notiek vēl jaunu kinoteātru būve, tad ekrānu skaits sniedzas jau tuvu starpkaru laikam.

0 Komentāru