Medicīnas studente iesaka “atsekot” paziņām, kuri klaji ņirgājas par Covid-19 dēļ notiekošo

48 komentāri

TV3 sižetu sērijā “Priekšpostenis” šoreiz stāsts par medicīnas studenti Danielu Vāveri, kura nu jau divus mēnešus apvieno pilna laika studijas ar darbu Austrumu slimnīcas Bīstamo infekciju nodaļā, un pēc Covid-19 piedzīvotās skaudrās realitātes iesaka sociālajos tīklos “atsekot” paziņām, kuri klaji ņirgājas par patlaban pandēmijas dēļ notiekošo.

Ir astoņi no rīta, un Daniela pēc diennakts dežūras nodod maiņu kolēģiem. Jāaizpilda dokumenti, jāziņo par katra pacienta stāvokli – spiediens, temperatūra, sūdzības. Bīstamo infekciju nodaļā 38 slimnieki, Danielas pārziņā – 18. Visi slimo ar Covid-19. Kopumā nakts pagājusi mierīgi.

Kad nodaļu beidzot var atstāt, ir pusdeviņi no rīta, bet gulēt Daniela nevar atļauties. Deviņos jau sākas lekcijas. Tās tagad notiek attālināti, un pieslēgties var kaut vai no telefona. Pretējā gadījumā, pilnas slodzes darbs slimnīcā ar pilna laika studijām nebūtu savienojams.

“Profesori atbalstoši, ļauj 10min vēlāk pieslēgties (..) Parasti ir tā, ka pirmās stundas grūti apvienot.. uz 10min iemigu, ko palaidu garām? Šis gads vieglāks, par laimi, interesantāki cikli. Kardioloģija, gastroenteroloģija. Lietas, ko varu slimnīcā redzēt. Saslēdzu zināšanas praktiski un grāmatās. Labs kurss, lai to darītu,” stāsta Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes studente Daniela Vāvere.

Daniela studē 4. kursā. Tas bija vēl tikai novembra sākums, kad, iznākot no lekcijas, saņēma visiem medicīnas studentiem izsūtīto e-pastu ar aicinājumu nākt slimnīcām palīgā. Pārdomām pietika ar piecām minūtēm. Aizgāja līdz mašīnai un piezvanīja. Pēc nedēļas sāka strādāt.

Daniela nāk no lielas ģimenes. Viņai ir trīs māsas un četri brāļi – visi jaunāki. Viņa dzīvo gan atsevišķi – divatā ar draugu. Neviens atrunāt necentās, tikai satraucās, vai tiks ar slodzi galā un nesaslims vēlreiz.  Pavasarī Daniela jauno koronavīrusu izslimoja. Un ne tai vieglākajā formā – nonāca līdz pneimonijai un pat nokļuva slimnīcā.

“Šis ir tāds periods, kad sevi jānodarbina, jāpapūlas. Nevarētu nosēdēt mājās, zinot, ka varēju darīt vairāk,” stāsta 22 gadīgā studente, kura tostarp sociālajos tīklos dalās ar savu ikdienu – kā sagaidīja Jauno gadu, kā jūtas kā kosmonauts un kā darbs līdzinās karstajiem treniņiem. Arī to, kā pēc 24 stundu maiņas redzēt sociālajos tīklos draugu bildes no ballītēm ir pretīgi.

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes studente Daniela Vāvere

“Par draugiem – es vairs neko nerakstu viņiem, es vienkārši atsekoju. Negribu iedziļināties drāmās. Taisīt sevi kā labo, viņus – sliktos. Bet negribu redzēt, kā citi ņirgājas par situāciju un arī mani.”

Viņa turpina – ir sajūta, ka tie, kuri nav medicīnā, nesaprot. Domā, ka Covid-19 saslimušo un stacionēto pacientu skaits ir mistiski skaitļi. Kamēr nemainīsies domāšana, pacienti būs. “Visiem nav jābūt mediķiem – drīkst nezināt, bet vajag jautāt, nevis padoties konspirācijām,” saka topošā ārste.

Pirms šīs krīzes Danielai viss bija rūpīgi izplānots – kļūs par pediatri, strādās ar bērniem. Bet darbs lielajā slimnīcā pamainījis skatu uz profesiju. Vēl nezina, kurā jomā paliks, bet dzīves skolu ieguvusi to spēcīgāko.

Līdz šim viņa brīvprātīgi strādāja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, arī par sanitāri 2. slimnīcā. Bet nekad nebija piedzīvojusi, ka pacients, kuru ārstē, aiziet no dzīves.

Kā studentei, Danielai medicīnas asistenta statuss. Principā dara visu to pašu, ko medmāsaa. Tikai, ieejot palātā, paliek viena pati.

“Īpaši tagad, kad esi viens tērpā.. var skraidrīt šurp-turp, bet nav praktiski. Labāk, jo zini, ka jādomā pašam. Neviens nepiekoriģēs roku. Vai nu iedursi, vai neiedursi. Bet sākumā bija ļoti bailīgi, iesūtīts maziņš, bet pa šo laiku nācis progress un arī man ir vieglāk, kad esmu iemācījusies,” stāsta Daniela.

Viņa atzīst – grūti ir tad, kad cilvēks aiziet no dzīves, un medicīnas darbinieks neko nevar izdarīt. “Parasti tie ir vecāki cilvēki, kam zvana tuvinieki vai nezvana. Nerunā vai runā vispārīgi.. guļ un eksistē. Nevari nekādi palīdzēt un mierināt. Vecāka gadagājuma cilvēkiem ir slikta dzirde, nevari paturēt rokas.. Pavadīt stundas mājās ar tuviniekiem ir cits nekā nodaļā, kur cilvēki ir tērpos..Cilvēki, dzīvības izdziest,” viņa skumji atminas, norādot, ka mēdz būt reizes, kad gribas pabūt ar to cilvēku, nepieciešams miers, pasēdēt, bet laiks respiratorā skrien ātri un nav laika papildus palīdzēt. Izolācija no visiem ir visgrūtākais.

Pasēdēt uz gultas gala un aprunāties – tik vien šiem pacientiem būtu nepieciešams.

Ir janvāris, LU sesija. Ja atrodas kāds brīvs brīdis, spēkus cenšas atgūt svaigā gaisā.