Māte par savu ieilgušo konfliktu ar bērna tēvu: ”Kaut es būtu apstājusies ātrāk, jo neredzēju, ko nodarām savam bērnam.”

3 komentāri
Māte par savu ieilgušo konfliktu ar bērna tēvu: ”Kaut es būtu apstājusies ātrāk, jo neredzēju, ko nodarām savam bērnam.”

Rūgtums, ar kādu precēti pāri šķiras, nereti mēdz būt tāds, ka nekādi samierināšanās pasākumi nav iespējami. Taču savā karstgalvībā un emociju vētrās pieaugušie mēdz aizmirst par bērna jūtām. Arī Kristīne par savu šķiršanos nespēj runāt bez emocijām, taču pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti cīņā ar vīru par to, kurš no vecākiem ir bērnam vairāk vajadzīgs, viņa attapusies kā no dziļa miega, jo bērnam sākušās veselības problēmas uz nervu pamata.

Ņemot vērā savu pieredzi un pieļautās kļūdas, Kristīne vēlas, kaut pieaugušie spētu strīdus risināt vairāk ar prātu, nevis jūtām, lai galvenie cietēji galu galā neizrādītos tieši kopīgie bērni.

”Kad mūsu dēlam bija 3 gadi, mēs dažādu iemeslu dēļ izlēmām šķirties. Tas nebija mierīgs process, emocijas sita augstu vilni, tāpēc arī nevarējām vienoties par to, kā notiks tikšanās ar mūsu kopīgo bērnu. Mēs vērsāmies tiesā, taču viss šis murgs ievilkās vairāku gadu garumā. Iesniegumus bāriņtiesā rakstīju gan es, gan bērna tēvs. Es uzskatīju, ka man ir iemesls, un viņš līdz ar to rīkojās tieši tāpat. Man šķita, ka viņš man nodarījis pāri tik ļoti un piekopj tādu dzīvesveidu, ka nevar būt labs piemērs manam bērnam, tāpēc uzstāju, ka viņam  jāatņem aizgādības tiesības. Viņš savā iesniegumā pieprasīja tieši to pašu pret mani. Bet tas bija tikai šo spēlīšu sākums. Mūsu deklarētās dzīvesvietas bija dažādās administratīvajās teritorijās, un administratīvās lietas tika ierosinātas abās bāriņtiesās. Tēva dzīvesvietas bāriņtiesa, izvērtējot lietā esošos materiālus par viņa darbībām, nolēma pārtraukt viņa aizgādības tiesības. Taču viņš šo lēmumu pārsūdzēja tiesā, kura bāriņtiesas lēmumu atstāja spēkā. Taču ar to nekas vēl nebija beidzies. Pēc trim mēnešiem viņš pārdeklarējās uz citu administratīvo teritoriju un no jauna vērsās ar iesniegumu bāriņtiesā par aizgādības tiesību atjaunošanu. Un pēc 10 mēnešiem viņam tiesības tika atjaunotas. Es nekā nereaģēju, un viņa saskarsme ar bērnu pamazām atjaunojās.

Taču kādu dienu viņš man dēlu vienkārši neatveda atpakaļ. Uz manu lūgumu atdot dēlu viņš nereaģēja. Un tas nozīmēja, ka arī tiesas lēmumi, kas tika pieņemti, netiek ievēroti, jo bērna dzīvesvieta oficiāli bija pie manis. Šajā laikā viņš dēlu noskaņoja pret mani, pat tā, ka dēls teica, ka mammu redzēt nevēlas. Mazs bērns! Es šobrīd pat nevaru iedomāties, kādu spriedzi viņš piedzīvoja, ja tādā vecumā jau bija jāpieņem tādi lēmumi. Noskaidrojās, ka bāriņtiesa, kas tēvam atjaunoja aizgādības tiesības, lēmumu pieņēma, balstoties tikai uz mūsu abu iesniegumiem un tur minētajiem faktiem. Bet papildus norisinājās arī strīdi par bērna izglītības iestādēm, jo arī par to mēs nevarējām vienoties. Mums bija kašķi arī par ārsta apmeklējumiem.

Tagad jau pagājis laiks un dēlu esmu atguvusi, taču šie strīdi ir atstājuši sekas, bērnam ir veselības traucējumi. Kad to uzzināju, sapratu, ka esam gājuši stipri par tālu. Šobrīd es saprotu, ka droši vien nespēšu darīt lietas labā neko, kas attiecas uz bērna tēvu, un ceru, ka laiks kaut kā arī viņu vedīs pie prāta, bet varu darīt visu, kas ir manos spēkos, lai netraumētu dēlu vēl vairāk. Skaidrs, ka emocijas ir norimušas, spēju atskatīties uz notikušo ar mierīgāku prātu, un tas, ko es tur redzu, liek man raudāt. Es vēlētos, kaut pieaugušie spētu būt pieauguši un atstātu bērniem viņu bērnību. Bet, kā to panākt, es nezinu. Šobrīd dēls un arī es pati apmeklēju psihoterapeitu, lai tiktu galā ar vainas sajūtu. Jo es izlēmu, kas vismaz vienam no mums – abiem vecākiem – ir jārīkojas saprātīgi.”

Situāciju komentē Ilze Garkalne, VBTAI Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa 116111 konsultante un psiholoģe.

”Bērns bieži vien pārdzīvo šķiršanos daudz smagāk nekā viņu vecāki – šādā situācijā vecākiem bērns būtu jāizvirza kā viena no prioritātēm, lai cik smaga šķiršanās būtu pašiem vecākiem.

Ir ļoti svarīgi palīdzēt bērnam tikt galā ar savām emocijām, jāizskaidro situācija. Bērnam ir tiesības uzzināt patiesību jau kopš šķiršanās procesa sākuma, bet vecāki bieži vien izvairās no šīs sarunas ar bērnu, uzskatot, ka bērns ir pārāk mazs, lai situāciju izprastu. Svarīgi atrast laiku un izskaidrot bērnam, kas patiesībā notiek – nav nepieciešams situāciju aprakstīt detaļās, bet bērnam saprotamā valodā stāstīt par notiekošo. Jārūpējas par bērna emocionālo stāvokli, stāstot bērnam par šķiršanos, par to, ka bērns nav vainīgs un šķiršanās ir abu vecāku lēmums. Runājot ar bērnu, ir jāņem vērā viņa vecuma īpašības, īpaši viņa nervu sistēma un pasaules uztvere, kā arī konkrētā situācija. Ļoti svarīgi ir bērnu neatstāt vienu ar savām domām, būt blakus, vairāk sarunāties, atbildēt uz visiem viņa jautājumiem. Ja bērns šķiet nemierīgs, bet klusē, vecāki var censties sarunu uzsākt paši – klusums un jautājumu trūkums nenozīmē bērna iekšēju mieru.

Pats labākais, ko vecāki var darīt, ir izturēties ar cieņu, un censties kontrolēt savas emocijas un pieredzi. Būtiski nerisināt savas attiecības bērna klātbūtnē, respektēt bijušā dzīvesbiedra jūtas un emocijas, un pats galvenais – bērna jūtas. Bērnam jāiemācās galvenais – šķiras laulātie, nevis vecāki. Bērna klātbūtnē nedrīkst runāt sliktu par otru vecāku, vai censties noskaņot bērnu pret otru vecāku – pat ja šķiet, ka bijušais laulātais vai laulātā rīkojušies zemiski, bērnam ar šo situāciju nav nekādas saistības – vecāku savstarpējās attiecības attiecas tikai uz pieaugušajiem un bērns tajās nav jāiesaista.

Kad šķiršanās process ir beidzies, gan vecākiem, gan bērnam ir sācies jauns dzīves posms – šajā posmā jāvelta laiks bērnam. Esot ar vecākiem un sajūtot, ka viņam tiek veltīta uzmanība un laiks, bērns ar laiku tiks galā ar izmaiņām un grūtībām. Ja vecākiem šķiet, ka bērns ilgstoši ir nomākts un ilgstoši nespēj pielāgoties jaunajiem apstākļiem, vecāki var meklēt psihologa vai psihoterapeita palīdzību. Šķiršanās process, kurā vecāki savos konfliktos iesaista bērnu, ar laiku bērnā var radīt ne tikai spēcīgu psiholoģisku traumu, bet arī pazemināt pašvērtējumu, raisīt kompleksus, sagrozīt bērna izpratni par to, kādas ir partnerattiecības – visi šie faktori var patiešām būtiski ietekmēt bērna dzīvi.”

Situāciju komentē Brigita Veidmane, VBTAI Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta vecākā inspektore:

”Kad vecāki uzsāk ”strīdu” par bērniem – tiesvedības procesus, pierādījumu vākšanu pret otru vecāku – patiesībā tas nav stāsts par bērnu un bērna interesēm, bet gan par savu, kā personas – ambīciju apmierināšanu. Bērna interesēs ir būt kopā ar abiem vecākiem un arī šķiršanās gadījumā satikt abu vecākus. Taču vecāki ļoti bieži to nesaprot un cenšas bērnu dažādi ietekmēt, noskaņot negatīvi pret otru vecāku, neļaujot tikties, sazvanīties, kā jau šajā stāstā aprakstījusi sieviete.

Diezgan tendenciozi ir tas, ka vecāki iesaista ļoti daudzas iestādes savas ”it kā” problēmas risināšanā, bērns tiek vadāts pie dažādiem psihologiem, vairākkārt tiek vests runāt ar bāriņtiesu, policiju, lai tikai panāktu sev labvēlīgu lēmumu vai iznākumu lietā. Tomēr daudzos gadījumos, kad iestādes sniedz viedokli vai redzējumu ģimenes lietā, pēc tam tiek vērstas pretenzijas pret iestādēm, ka tās nerīkojas bērna interesēs, nav objektīvas viena vai otra vecāka gadījumā, raksta sūdzības, pārsūdz tiesas lēmumus utt. Un tas viss tikai paildzina un eskalē situāciju, tā vietā, lai pieaugušie – bērna vecāki – vienkārši vienotos par tālāku savas dzīves un situācijas virzību.”

Atgādinām, ka sociālās kampaņas ”Bērns kā ķīlnieks vecāku konfliktā” ietvaros tiek pastiprināti runāts par bērna izjūtām, esot starp ”karojošajiem” vecākiem, un iespējamajām sekām tālākajā dzīvē.