2 komentāri

Lai arī kārtējā mācību gada sākums mūsu galvā “iekodēts” 1. septembrī, Zinību diena bija vakar, savukārt pirmās vai atkārtotās satikšanās prieks, kas jādala ar skaudru sajūtu par beigušos vasaru, visus Latvijas skolēnus un skolotājus gaida pirmdien.

Skola ir bērnu, skolotāju un vecāku kopdarbs, kurā tieši skolotājam ir tā lielākā teikšana. Vai agrāk zāle bija zaļāka, un bērni – citādāki, to “LNT Top 10” noskaidroja pie skolotājas, kurai pirmdien – gandrīz vai neticami – bet būs jau 51. jaunais mācību gads. Kādas ir viņas atziņas un dzīves gudrībiņas, kas saradušās, visu savu mūžu mācot gan bērnus, gan skolotājus?

Šogad Druvas vidusskolai aprit 30 gadu. Daina Tursa tajā strādā kopš dibināšanas. Viņa ir viens no tiem cilvēkiem, kas šo skolu veidoja. Bijusi mācību pārzine un latviešu valodas un literatūras skolotāja, tagad gan strādā par bibliotekāri, kā arī aizvieto citus pedagogus sākumskolā, mācot mazajiem gan latviešu valodu, gan matemātiku.

“Es vēl gribu strādāt skolā. Protams, ka es pārrunāju un pati pārdomāju, jo man, galu galā, ir jau 70 gadi nosvinēti un pat 71. Un es domāju, ka man ir jāzina, vai es tieku ar visu galā, ko man te uztic darīt. Bet man tiešām skolā patīk. Un man ir grūti iedomāties sevi bez skolas,” viņa saka.

Kolēģi Dainu raksturo kā ļoti aktīvu un progresīvu cilvēku. Piemēram, viņa bija tā, kas 1990. gados uzdrīkstējās ievest jaunā tipa skolas žurnālus, kas tagad glabājās skolas muzejā. Šodien Daina atbalsta jauno tehnoloģiju izmantošanu un priecājas par to, ka skola ir apgādāta ar planšetdatoriem.

“Man divgadīgais mazdēls jau arī, kad pamana tikai mobilo telefonu, viņš zina, kas jāspiež, lai dabūtu multeni. Tā tā dzīve iet uz priekšu. Mums jāiet līdzi. Es neatbalstu to, ka no rīta visu saliek kastītē un aizmirst, vai vispār uz skolu nedrīkst nest. Kāpēc? Tur ir tik daudz informācijas. Un tagad pareiza. Ne jau “Vikipēdija” tikai. Tādi informācijas avoti, kur uzreiz skolotājs: meklējiet šo, meklējiet to. Atrodiet attēlu. Mums ir planšetes, katram planšete rokā un strādājam!”

Pedagoģe ar vairāk nekā 50 gadu stāžu cer, ka jaunā izglītības reforma tiks īstenota līdz galam un tiks ieviests jauns mācību saturs: “Ļoti patīkami, ka mēs to procesu padarījuši individuālāku. Jo kompetence ir radītājs, kā es esmu sagatavojies. Tāpēc es atbalstu šos jaunumus. Izglītības laukā ātras pārmaiņas lielā ātrumā neizdosies īstenot, jo šis lauks ir ļoti plašs. Tas ietver praktiski visu sabiedrību. Jo visi ir saistīti. Vecmāmiņas un mazbērni, vecāki un bērni, mazie bērni un lielie bērni un augstskola. Šis reformas nevar īstenot. Četros gados tas nav iespējams.”

Saeimas velēšanu kontekstā skolotāju uztrauc arī tas, ka politikā ienāk arvien jaunas sejas: “Ir varbūt cita veida sistēma iespējama. Nu kaut vai tas, ka nav tik daudz nepazīstamu to cilvēku. Mēs kaut kā baidāmies no autoritātēm. Kāpēc nevar iegūt autoritātes? Ja es zinu, ka cilvēkam ir autoritāte, es viņu arī klausos vairāk.”

Pati Daina ir liela autoritāte. Viņas kādreiz iemācītās gudrības kolēģi strikti ievēro vēl tagad: “Tev kā direktora sievai jātur kolektīvs kopā. Un tā citreiz laika nav, kēkss ir jācep. Visi pie tā kēksa sanāk  kopā, parunā – visi tā kopā. Un es domāju daudzas tādas lietas lietas Daina samācījusi, ka jāturas kopā, un kādam jābūt tādam, kas tur kopā. Un Daina vienmēr teica: mums skolā ir divu veidu cilvēki. Ir tie, kas ir ķieģeļi, un tie, kas ir cements.”

Pēc viņas ierosinājuma no pašiem pirmsākumiem Druvas skolā ir aizliegts kādu publiski rāt. Skolēnu nedarbi un skolotāju neveiksmes tiek izrunātas individuāli. Bet par panākumiem gan visi priecājas kopā.

“Pūt vējiņu” jautrā versija ir viena no mīļākajām Dainas Tursas dziesmām. Viņa ir folkloras kopas ”Druvas zemturi” vecākā. “Dziesma dod prieku, dod enerģiju. Ir izpētīts, ka dziedāšana veselību nostiprina,” saka Daina.

Vēl viena skolotājas kaisle – ceļošana. Savulaik krustām šķērsām tika izbraukāta visa bijusi Padomju Savienība. Bet tagad jau apgūta gandrīz visa Eiropa, kā arī Izraēla un Arābu Emirāti.

“Vienu laiku es vadāju savus mācību pārziņus, jo biju apvienības vadītāja, un mēs katru gadu braucām ekskursijā pa Eiropu, un kādu valsti, izplānojām pašas. Mums ir Grieķija, Itālija, Francija, Ungārija, Vācija, Holande – katru gadu viens brauciens. Jo es domāju, ka var prasīt labu kvalitatīvu darbu, bet arī jādod kaut kas, lai uzpildās cilvēks. Neiztukšojas.”

“Bieži vien ir tā, ka tās stundas pārtērējās. Bet neviens te neskaita to. Ja brauc ekskursija, tad skaidrs, ka gandrīz uz diennakti aizbrauc ar bērniem. Kas tur tas pāris audzināšanas stundas? Skolotāja darbs ir sirds darbs. Un ieži vien tas ir sirds darbs. Neatmaksāts. Tādi mēs esam.”

Pati sevi viņa sauc par musinātāju: “Ir laba ideja, ka vajadzētu kaut ko darīt, un tad vajag kādu musinātāju. Un es saku, ka es labi māku izdarīt. Pierunāt, pārliecināt – visi tiek samīļoti, visi tiek saņemti uzmanībā. Un viņiem tad ir labi. Rīkoti visādi jauki pasākumi, ievērots katrs cilvēks. Citu noslēpumu nav. Tāpat arī skolā, skolotāju kolektīvā, es gan musināju iegūt viņu otru profesiju. Viņi atnāca ar vienu diplomu, pie mums dabūja vēl vienu. Jo es teicu: varbūt pietrūksies, jo tie bērni gāja mazumā, jāmācās ir.”

Pati arī nemitīgi apgūstot ko jaunu. Daina ir divu nesen izdoto Latvijā grāmatu redaktore. Pirmais darbs bija pie Imanta Raļļa ceļojumu apkopojuma. Otrais – kuldīdzniece Dzirda Lāces grāmata ”Zvārde gadsimtu griežos”: “To visu pārlasīšanu, noformēšanu, par punktiņiem un atkāpēm, un pareizu lietojumu, tas bija man darbiņš. Nu, to man piespēlēja, un to es arī apņēmos. Un grāmata ir. Un par to es priecājos! Es nezināju agrāk, ka es to varētu darīt, es laboju parasti skolēnu sacerējumus tikai.”

Pašlaik skolotāja arī pilnveido savas datorprasmes. “Es uzskatu, ka kamēr vari, tikmēr dari, un cilvēkam ir jādzīvo. Ir tik daudz jauna, tik daudz neredzēta, vārdu “garlaicība” arī es nepazīstu. Man ir vienmēr kaut kādi nepadarīti darbi – pusšūta kleita, piemēram.”

Pāri ielai – skolotāju māja. Trīsistabu dzīvokli Dainas kundze dala ar jaunāko meitu, znotu, trim mazdēliem un mopsi. Mājās neviens par vecmammu viņu nesauc, bet gan par Dainiņu. “Lai sauc kā grib. Ka tikai labi satiekam visi. Ja es ko ilgāk klausīties vai skatīties, man ir tās tur bezvadu ausis, ar kurām es varu pat uz pagrabu aiziet. Un vienreiz mēģināju – viņš pat līdz dārzam sniedz – varu seriālu klausīties. Ļoti labi pa virtuvi es varu pastrādāt, un nekas man neiet zudībās.”

Kas tad ir skolotājas repertuārā? “Nekavējos retro programmās kaut kādās diži. Man liekas atpakaļ nav ko diži skatīties. Biju uz ”Prata vētras” koncertu Ventspilī. Man dzimšanas dienā uzdāvināja dēls, tā par to priecājos. Es domāju, – tas ir kvalitatīvākais ansamblis, kāds mums ir pašlaik.”

Tumši zaļa eleganta kleita gan tika uzšūta pāris naktīs pēc tam, kad skolotāja saņēma uzaicinājumu no prezidenta kancelejas. “Pašas piegrieztne, pašas griezts un pašas šūts.”

Par pašaizliedzīgo un radošo ieguldījumu izglītības darbā un jauniešu patriotiskajā audzināšanā ilggadēja izglītības darbiniece Daina Tursa šogad iecelta par ordeņa kavalieri –  valsts augstākai apbalvojums – Atzinības krusta piektā šķira – skolotājai bija liels pārsteigums: “Liela aploksne. Es domāju, droši vien, ka mani aicina uz veselības pārbaudi. Gan jau, ka atkal kāda programma jāiet. Un tā pastumju nost. Izlasu avīzi, izminu krustvārdu mīklu. Beigās domāju: jāpaskatās, kad tur jāiet, beigās skatos augšā – kanceleja.”

“Tas ir kopīgi nopelnīts. Viena es neko nevaru. Es esmu kolektīva cilvēks. Man patīk kopā būšana. Krustu, ko mamma teica: katram ir jānes savs krusts, bet to varot nest ar taisnu muguru. Lai es cenšos. Cenšos nest krustu ar taisnu muguru.”

TOP komentāri

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Lasi vēl