Lielbritānijā dzīvojošie latvieši skeptiski par prognozi, ka tuvāko gadu laikā Latvijā atgriezīsies 8000 tautiešu

18 komentāri

Lielbritānijas jaunā un stingrā imigrācijas politika būs iemesls, kāpēc tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju šogad vēl steigs emigrēt projām, kamēr vēl tas iespējams bez apgrūtinājumiem – tā TV3 Ziņām prognozē latviešu kopienu aktīvisti Lielbritānijā.

Britu plānotie imigrācijas noteikumi bremzēšot arī tautiešu atgriešanos Latvijā, jo cilvēki vēlēsies saglabāt savu līdzšinējo statusu Lielbritānijā. Sevišķi tas attiecas uz mazkvalificēto darbaspēku.

Emigrācijā Lielbritānijā dzīvojošie latvieši ir visai skeptiski par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas prognozi, ka līdz 2027.gadam Latvijā atgriezīsies 8 000 valstspiederīgo, un ka šie remigranti izveidotu 140 uzņēmumus.

Anglijas strādājošā Kristiāna Petrovska jau mēģināja atgriezties ar bērniem Latvijā. Par mazkvalificētiem darbiem Kurzemes reģionā – minimālā alga, bet uzņēmēji Latvijā, pretstatā Anglijai, nevēloties salāgot darba grafiku ar bērnu aprūpi. Kristiāna vairs neeksperimentēs ar atgriešanos Latvijā.

“Pirmā reize jau bija vilšanās. Tajā laikā man bija tikai divi bērniņi, un es sapratu, ka es ar diviem nevaru. Vai es uzņemtos tādu risku, es nedomāju. Nav runa tikai par mani. Man ir bērni, kas iet skolā un pieņēmuši angļu valodu kā savu valodu. Es uzskatu, ka arī maniem bērniem nākotne būs Anglijā. Es arī negribu raustīt bērnus šurpu turpu tādēļ vien, ka man ir ienācis prātā pamēģināt,” stāsta Kristiāna.

Savukārt noliktavas strādnieki Anglijā – Kaspars Liepiņš un Kaspars Gulbis – no Latvijas aizbrauca, jo nejuta daudzināto algu kāpumu. Darbā noliktavā Anglijas pilsētā Regbijā viņi pelna vairāk nekā britu minimālās algas stundas likmi –  8 mārciņas un 21 pens.

“Visi nevar būt profesori un izmācījušies. Arī parastā darba darītājam ir jāpelna daudz maz tā, lai cilvēks varētu dzīvot, ne tikai vilkt dzīvību. Ja šeit es saņemu nedēļā to, ko Latvijā cilvēks saņem mēnesī, tad reāli četras reizes vairāk par vienkāršu noliktavas darbu,” saka Kaspars Liepiņš.

Savukārt emigrācijas tautietim Kasparam Gulbim pat Rīgā nebija pietiekami liela alga iepretim dzīvokļa īres augstajām cenām. Visur, kur Rīgā meklējis darbu kā jumtu meistars-skārdnieks, darba devēji nav gribējuši godīgi maksāt algu. Tas apnicis un emigrēja uz Angliju vien pirms trīs mēnešiem.

“Ir ļoti daudzi firmas Latvijā, kas negrib maksāt oficiālas algas, maksā konvertos. Es pats tam visam gāju cauri. Man 10 gadus viss tika maksāts konvertā, un nekādas sociālās garantijas nebija,” stāsta Kaspars Gulbis.

Tāpat Lielbritānijā mītošajiem ir dusmas, ka Latvijā arvien lielākos apjomos tiek nodarbināti ukraiņi un baltkrievi; politiķi vēlas vēl vairāk atvieglot imigrantu iebraukšanu, nevis mājās no ārzemēm motivētu atgriezties pašu pilsoņus.

“Trešo valstu imigrantus viņi grib, bet pašiem vietējiem cilvēkiem nevar nodrošināt daudz maz normālas algas. Vistīrākais genocīds pret tautu,” saka Kaspars Liepiņš.

Dzīvojot emigrācijā, viņam grūtākais ir būt atšķirtam no Latvijā palikušās sievas un septiņgadīgās meitas: “Es viņu redzu tikai videozvanā, messindžerī vai “Skype”. Tas nav viegli. Bet nav variantu. Atgriezties Latvijā pie tiem grašiem?”

Kamēr Lielbritānijā vēl spēkā nav stājušies stingrie post-Brexit imigrācijas ierobežojumi, šovasar uz dzīvi Anglijā pārcelies arī Kaspara sieva un bērns, un Latvija būs zaudējusi vēl divus pilsoņus: “Domājam no septembra bērnu šeit skolā laist. Es pieņemu, ka daudzas citas ģimenes arī vēl cenšas pēdējā vilcienā ielēkt.”

Arī Kaspars Gulbis neplāno atgriezties Latvijā. Šobrīd viņš vēl īrē istabiņu mājā ar pieciem citiem iebraucējiem, taču drīz pārcelšoties uz paša īrētu dzīvokli.

Taču, cik kopumā Lielbritānijā dzīvo Latvijas valsts piederīgo, precīzu statistiku varēs uzzināt gada beigās, kad būs noslēgusies pietikšanās obligātajam pastāvīgā iedzīvotāja statusam, kas ir obligāti jānokārto, lai drīkstētu Lielbritānijā legāli dzīvot un strādāt.