“Lepni Latvijā”: Rīgas jūgendstila arhitektūras mantojums vilina tūristu tūkstošus

0 Komentāru

Krāšņais jūgendstila arhitektūras mantojumu uz Rīgu vilina tūkstošiem tūristu un ļauj galvaspilsētu dēvēt par jūgendstila metropoli.

Jūgendstils dzima Briselē – 1893. gadā, kad tur uzcēla pirmo jūgenda ēku, bet masveidīgs šī stila uzvaras gājiens sākās 20. gadsimta sākumā. Arī Rīgā, piemēram, kvartāls starp Vīlandes un Rūpniecības ielu uzbūvēts vien pāris gados – to sāka celt 1908. gadā. Turklāt, reti kur pasaulē var atrast tam ko līdzvērtīgu – jo pilnīgi viss šis kvartāls sastāv no jūgendstila ēkām.

Jānis Krastiņš
Jūgendstila pētnieks, arhitektūras zinātņu doktors

Brisele ir un paliek jūgendstila galvaspilsēta, bet Rīga ir metropole. Brisele ir pilsēta, kurā jūgendstils tapa. Pirmās jūgendstila ēkas Briselē bija ievērojami agrāk nekā jebkura citur Eiropā. Tikai tur viņas ir ļoti nelielas, ar fasādēm, kurās ir ne vairāk kā trīs logi, samērā izkaisītas, lai nokļūtu no vienas pie otras, ir jāmēro krietns gabals kājām, un nevienā vietā viņas nenosaka kopējo vides māksliniecisko tēlu, kā tas ir Rīgā. Ejot pa Rīgas centra ielām, varat apstāties brīvi izvēlētā kādā punktā, un vismaz septiņas, astoņas jūgendstila ēkas jūs redzēsit no jebkuras vietas.

Pēc Krastiņa stāstītā, Rīgā namīpašnieki lielākā daļa bija latvieši. Tas esot zināms paradokss, bet latvieši bijuši ļoti uzņēmīgi.

“Jūgenda laikā lielākoties tikai latvieši bija ne tikai būvuzņēmēji, bet arī namsaimnieki. Viņi, protams, ņēma kredītus no vācu bankām. Latviešu namsaimnieki ņem vācu naudu, būvē mājas, uznāk karš, bankas sabrūk, finanšu sistēma ir izirusi, bet ēkas palika. Un tas ir mūsu Rīgas slavenais jūgendstils,” min Krastiņš.

Jūgendstilu ierasti definē kā ornamentu un dekoratīvo rotājumu stilu. Patiesībā jūgendstils ienāca ar jaunu radošo metodi, ko ir jau formulējuši tā laika izcilākie prāti, arhitekti un mākslas zinātnieki. Ideja bija, ka vispirms ēka ir jāveido ērta, lietderīga, un tad no šīs tehniskās substances ir jāatvasina ārējais tēls, kas ir mākslinieciski vienlaikus izteiksmīgs, skaidro Krastiņš.

Jānis Krastiņš
Jūgendstila pētnieks, arhitektūras zinātņu doktors

Alberta iela diemžēl dažādos tūrisma ceļvežos joprojām figurē kā Rīgas jūgendstila zīmols, patiesībā tā ir diezgan neraksturīga, jo tās slavenās piecas ēkas, kas ir tapušas pēc būvinženiera Eizenšteina projektiem, būtībā ir ļoti eklektiskas, tikai aprīkotas, apkarinātas ar dažādiem modē nākušiem jūgendstila ornamentālajiem veidojumiem. Matīsa iela starp Tērbatas ielu un te tālāk Avota ielas virzienā, pāri Čaka iela, jūgendstila ēku daudzumu ziņā, Alberta iela stipri atpaliek. Varbūt visā tajā rajonā kopā tik daudz ēku nesanāk kā šajā īsā ielā kopā. Jūgendstila ēkas raksturīgas Rīgai, pirmkārt, ar savu izteikto, pasvītroto vertikālo dalījumu, tā sauktais stateniskais jūgendstils, kas vislabāk atspoguļo jūgendstila būtību un arī mākslinieciski ļoti izteiksmīgu arhitektūras tēlu veido.

Ēku Elizabetes ielā 10B projektējis arhitekts un būvinženieris Mihails Eizenšteins. Savā laikā tā skaitījās ārkārtīgi modīga fasādes apdare – ar dažnedažādiem ornamentāliem rotājumiem. Lai arī būtībā šie ārišķīgie elementi ir tikai aplikatīvs slānis, gluži kā teātra dekorācija, kas ir uzlikta virsū ēkai.

Jānis Krastiņš
Jūgendstila pētnieks, arhitektūras zinātņu doktors

Varētu teikt, ka tās ir tās putas, kas peld pa virsmu, kurām nav tiešais saistības ar arhitektūras dziļāko būtību. Jūgendstils ienāca ar veselu virkni tādiem ornamentiem, ko iepriekš nepazina un nelietoja, un tās ir tās kliedzošās maskas, dažādi augu ornamenti, liektas, saspringtas līnijas. It kā atspoguļo laikmeta saspringto garu. Simbolisms plašākā nozīmē bija populārs jūgendstila laikā, un dažkārt arhitekti to ņēma kā galveno izejmateriālu.

Jūgendstila ideja, ka jālieto tikai dabisks materiāls nevis vienā materiālā jāimitē cits, visskaidrāk parādās ēkā Alberta ielā 11, kas tapusi 1908. gadā pēc arhitekta Eižena Laubes projekta. Vienlaikus šī ēka ir tā saucamais nacionālais romantisms, kas bija latviešu mēģinājums radīt šajā laikā tādu īsti latvisku arhitektūru. Rīgā tas īpaši uzplauka pēc 1905. gada, un mūsu jūgendstila mantojamā nedaudz vairāk kā trešā daļa ir tieši nacionālā romantisma ēkas. Šīs ēkas atšķiras ar tādu cēlu vienkāršību, zināmu smagnējību, bet ar godīgu dabisko materiālu lietojumu – norāda Krastiņš.

Latvijas vārds pasaulē skaļi izskanēja 1997. gadā, kad Rīgas vēsturisko centru iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Kā unikāla vērtība tika atzīts samērā neskartais viduslaiku un vēlāko laiku pilsētplānojums, 19. gadsimta  koka arhitektūru, kā arī jūgendstila arhitektūras piesātinājums, kam līdzvērtīga piemēra apjoma un kvalitātes ziņā citviet pasaulē nav atrodams.

Ieva Švarca
UNESCO Latvijas nacionālās komisijas kultūras sektora vadītāja

Ir jādomā arī par restaurācijas un atjaunošanas procesiem. Rīgas gadījumā pašvaldība ir izveidojusi līdzfinansējuma programmu, kur pusi no izdevumiem, kas ir saistīti ar fasāžu, logu vai dažādu arhitektonisko elementu atjaunošanu, ir iespējams saņemt šo atbalstu no pašvaldības, lai stimulētu atjaunošanas procesus.

Ilgu laiku, kad Rīga jau bija pazīstama ar savu jūgendstila arhitektūras mantojumu, kam nav salīdzinājuma nekur citur pasaulē, Rīgai nebija sava muzeja, kas veltīts šai tēmai. Tikai 2009. gadā pēc ilgiem un smagiem sagatavošanās darbiem izdevās atklāt Rīgas jūgendstila muzeju, kas ir izvietots Alberta ielā 12 – ēkā, kas piederēja arhitektam Konstantīnam Peikšēnām – vēsturē pašam ražīgākajam latviešu arhitektam, kuram ir vislielākie nopelni tieši jūgendstila arhitektūras attīstībā 20. gadsimta sākumā.

Pēc viņa (Peikšēna) parakstītiem projektiem, Rīgā kopumā ir tapuši 250 daudzstāvu mūra nami un varbūt pat ievērojamāks skaists daudzstāvu koka ēku.

Savukārt Švarca bilst: “Ir ļoti jācīnās ar to, lai saglabātu šīs vēsturiskās vērtības, kad ir vēlme vecpilsētā un Rīgas vēsturiskajā centrā būvēt tādu objektus, kas varbūt neatbilst šiem principiem, iekļaujoties organiski pilsētvidē. Ir nepieciešams ļoti akurāti strādāt arhitektiem, sadarbojoties ar pieminekļu aizsardzības inspekciju, lai rastu tādus risinājumus, kas iekļautos šai pilsētvidē, cienītu vēsturiskās vērtības, bet arī dotu savu mūsdienu pienesumu.”

0 Komentāru