54 komentāri

“Latvijas Lepnuma” balvas saņēmēja nominācijā “Vecmāmiņa” –  Velta Ikauniece – ir izaudzinājusi un turpina audzināt septiņus mazbērnus, kā arī palīdz citiem, samīļojot un pabarojot kaimiņu mazos bērnus un daloties savās prasmēs un zināšanās ar līdzcilvēkiem Aizkrauklē.

“Mēs ģimenē esam septiņi, un katram ir savs stāsts, kā ikviens no mums ienācis šajā ģimenē. Mans vecākais brālis Kaspars nonāca pie omes zīdaiņa vecumā, es – no trīs gadu vecuma, mans jaunākais brālis – Elvis – mācījās pirmajā klasē. Viņam, man šķiet, ir pats trakākais stāsts, jo Elvi sākumā paņēma cita ģimene, bet pēc tam atdeva. Kā spēļmantiņu, paspēlējās un pietiek,” stāsta viena no mazmeitām, Sintija Ikauniece.

Piecpadsmitgadīgā mazmeita Klinta Saleniece atminas, ka ģimenē mammai bijušas problēmas ar alkohola lietošanu, iekams vecmāmiņa sāka rūpēties par meiteni.

Mazmeita Karīna Saleniece atzīst, ka bērni pabijuši arī internātskolā.

Mazdēls Elvis Ikaunieks stāsta, ka vecmamma pratusi viņu uzaudzināt un sniedza viņam visu nepieciešamo.

“Ome ir bijusi arī vāja, ir apgūlusies savā gultā, un tad mēs redzējām, ka viņa raud. Protams, viņa jau nestāstīja, par ko raud, bet tas ir saprotams,” omes dzīves līkločus, uzņemoties rūpes par septiņiem bērniem, atminas mazmeita Sintija.

Omes apgādībā bērni nonākuši arī pie izpratnes par darbu un ģimenes budžeta prioritātēm. Neizpalika arī nedarbi, piemēram, saplēsts spogulis, ko mazbērni pamanījušies sekmīgi aizstāt ar citu tā, lai ome nepamana.

Viena no mazmeitām pieļauj, ja ome nebūtu uzņēmusies rūpes par viņiem, viņi būtu izauguši tādi paši kā vecāki, jo būtu redzējuši vienīgi alkoholu un kautiņus. No mazbērniem izskan arī bažas, ka bez omes rūpēm viņi būtu izauguši par cilvēkiem bez noteiktas dzīvesvietas.

Vecākā mazmeita stāsta – baidījusies, ka nespēs dot saviem bērniem mīlestību, jo nezinās, kā tas ir. Taču, pateicoties omes piemēram, viņa spēj parūpēties par savu meitiņu Amēliju. “Man tagad ir Amēlija un, es domāju, ka viņa ir laimīga,” stāsta mazmeita. Ģimene arī kļūst kuplāka, – tās rindas papildinājusi ne tikai Amēlija, bet vēl divi jaundzimušie, kas sniedz lielu laimi.

“Pats galvenais, ko ome mums būs atstājusi, tās ir atmiņas, viss galvenais, ko viņa ir ielikusi mūsos. Tas ceļš, ko viņa mums ir rādījusi, ko viņam mums iemācījusi. Atmiņās paliks tas vislabākais,” stāstu par omi noslēdz Amēlijas mamma.

Pati Veltas kundze “Latvijas Lepnuma” ceremonijā piedalījās attālināti. Viņa novēlēja mazbērniem pabeigt skolu kā pienākas un izaugt par kārtīgiem cilvēkiem. Mazbērnus vecmāmiņa raksturoja kā labus bērnus.

Balvu nominācijā “Vecmāmiņa” pasniedza paralimpietis Rihards Snikus ar māsu Elīnu. Arī Rihards ir cilvēks, kura dzīvē liela loma vecvecākiem. “Jūsu stāsts ir līdzīgs mūsu ģimenes stāstam, par to, cik ļoti liela loma dzīvē ir vecvecākiem, kad liktenis dzīvi pagriež citādāk un vecāku nav klāt. Tā nav nepareizākā, sliktākā situācija, jo galvenais, lai ir cilvēks, kurš tevi mīl, atslēgas vārds ir mīlestība, un tad tie var būt jebkādi cilvēki ģimenē, galvenais – mīlestība,” nominantei sacīja Snikus māsa Elīna.

Par projektu

”Latvijas Lepnums” ir 2004. gadā aizsākts kanāla ”TV3” (SIA All Media Latvia) sociālās atbildības projekts, kas jau vairāk nekā 16 gadu garumā ”Latvijas Lepnuma” godināšanas ceremonijā apbalvo līdzcilvēkus, kuri ar pašaizliedzīgu, nesavtīgu rīcību un iedvesmojošu darbu ir padarījuši Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu.