Pievienot komentāru

“Latvijas Lepnuma” nominācijā “Jaunietis” balva pasniegta Kristiānam Jakubovskim, kurš jau 12. klasē sāka strādāt Tukuma slimnīcas Uzņemšanas nodaļā par medmāsas palīgu, mācības apvienojot ar smagu darbu, bet patlaban studijas Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē – ar latviešu valodas un literatūras skolotāja darbu viņa “dzimtajā”, Zemgales vidusskolā. Kristiāns ir arī klases audzinātājs, savulaik pildījis arī direktores vietnieka izglītības jomā amata pienākumus. Viņam ir arī interesants hobijs – dzimtas koku veidošana un daudziem viņš jau palīdzējis atrast senču saknes.

Kristiāns Jakubovskis, balvas “Latvijas Lepnums” nominācijā “Jaunietis” ieguvējs

“Tās ir muļķības, ka laukos bērniem nav nekādas nākotnes, ka nav nekādu perspektīvu. Tie varbūt ir kaut kādi pilsētnieku stereotipi. Jo katrs, kurš kaut ko dzīvē vēlas sasniegt, to arī sasniegs. Tas nav atkarīgs no tā, vai esi dzimis meža būdiņā vai pilsētā, “Jaunajā Teikā”. Tas ir atkarīgs vienīgi no katra paša, ko mēs dzīvē vēlamies sasniegt.”

Kristiāns stāsta, ka tieši tāpat ir arī ar viņu pašu – jaunietis zina, ko vēlas sasniegt un ko gūtā pieredze viņam dos, un tā ir nenovērtējama. Patlaban viņš ir ne tikai Zemgales vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājs, bet arī divu pulciņu vadītājs un audzina klasi. Starp viņa tuvākajiem mērķiem ir pabeigt studijas un vairāk pievērsties hobijam – dzimtas kokiem. Taču viņas dzīves galvenais mērķis, par ko jaunietis cīnās, ir būt laimīgam, darīt to, kas viņam patīk, un atrasties vietā, kur patīk būt, kur jūtas labi, pieņemts kā ģimenē. Patlaban viņš atrodoties savā īstajā vietā.

“Uzslēgšu jums dziesmu ar Klāva Elsberga vārdiem. Uzdevums būs uz lapiņas pierakstīt tos dzīves rūgtumus, kas jums varbūt reizēm traucē virzīties tālāk,” kādu no savām stundām Zemgales vidusskolā iesāk Kristiāns. Bērnu atbildes ir dažādas, tostarp pirmā reakcija uz kāda teikto, ka viņš dzīvē neko nesasniegšot, bailes, sevis nemotivēšana, citu atbalsta trūkums. Kristiāns atgādina klasei, – ikviens dzīves laikā saskarsies ar citu viedokļiem, bet, vai tos pieņemt, ir atkarīgs no pašiem. “Ierosinu iziet laukā un tos visus mūsu pārdzīvojumus sadedzināt,” viņš aicina klasi, iedrošinot lapiņu degšanas brīdī iztēloties putnu, kas aizlido prom aiz mežmalas, grūtumam pagaistot.

Savu pieeju bērniem viņš raksturo ar prieku brīžos, kad skolēni atveras, sastopoties ar kaut ko neatļautu un neikdienišķu. Kā pedagogs Kristiāns meklē radošas pieejas, lai to panāktu, piemēram, literatūras stundā dod uzdevumu bērniem zīmēt uz skolas gaiteņa logiem dzejoļus. “Teorētiski nav atļauts zīmēt uz logiem, bet, ja tā ir kā māksla, tas ir atļauts. Un skolēniem ļoti patīk tas uzdevums,” viņš atzīst. Ar audzināmajiem spēlētas arī paslēpes un tieši Kristiāns bija pirmais, kurš slēpās.

Raksturojot vienu no mācību priekšmetiem, ko pasniedz skolēniem, Kristiāns ir pārliecināts, – latviešu valoda ir sarežģīta, bet skaista. Visas sajūtas, kuras var izteikt latviešu valodā, bieži vien nevar izteikt citās valodās. Latviešu valoda ir sulīga, nešaubās jaunietis. Arī piederības sajūta konkrētajai vietai, draugiem, radiem un visiem pārējiem Latvijā ir kaut kas unikāls. “Varu nekautrējoties teikt, ka es mīlu Latviju,” viņš saka.

Paša bērnība beigusies pārāk ātri, liekot viņam “iekāpt” pieaugušā kurpēs, jo tēvs un pamāte ir invalīdi, arī vecmāmiņai gadu nasta uz pleciem. Ģimenes apstākļi lieguši studēt medicīnu, lai gan tas bija Kristiāna sapnis. Tā nu izlēmis, ka kļūs par latviešu valodas un literatūras skolotāju, lai skolēniem palīdzētu nonākt pasaulēs, kur caur grāmatām pats nonāca brīžos, kad pašam dzīve bija kā karuselis ķīviņu mājās dēļ un vienīgais mierinājums bija vecmātes līdzi jūtošais skatiens.

Saņemot balvu, Kristiāns atzina, ka viņa ikdiena un visa dzīve kopumā patlaban ir laipošana starp vieniem un otriem darbiem, taču tāda jau esot dzīve – nekad nebūs vienkārši, ja vēlies kaut ko sasniegt. Viņš teica, ka galvenais, kā visu paspēt, ir mācēt izplānot darāmo un spēt atrast arī laiku sev. Būtiski ir cīnīties par sevi un saviem tuvajiem. Vien 21 gadu vecais Kristiāns jau sapratis, – nereti nenovērtējam to laiku, kas mums dots, meklējam atrunas un apkārtceļus, lai neizdarītu to, ko varam paveikt.

Jaunieša dzīvē īpaša loma bijusi omei Annai, kura ir bijusi tas cilvēks, kas vienmēr bijusi ar viņu kopā un bijusi viņam spēka avots, kas motivējis. Kristiāns atminas – kad bijis apmēram četrus gadus vecs, kopā ar omu skatījies “Latvijas Lepnumu” un vecmammai teicis, ka arī tāds gribētu būt – “Latvijas Lepnums”. Ome paudusi atbalstu viņam, lai ko mazdēls darītu, vienlaikus uzsverot, ka mērķi ir jāsasniedz pašam.

“Mūs daudzas lietas šķeļ uz visām pusēm, atrodiet spēku saprast vienam otru, jo Latvija var paveikt lielas lietas tikai tad, kad tā ir vienota,” svinīgajā ceremonijā pie cilvēkiem Latvijā vērsās jaunietis.

Kristiānam balvu pasniedza aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa, kuras ziņkāre izzināt savas saknes, kādā TV3 raidījumā ļaujoties izaicinājumam kopā ar ekspertu izveidot dzimtas koku, iedvesmojusi arī Kristiānu sākt šo hobiju. Daudziņa teica, ka viņu allaž urdījusi ziņkāre, no kā sastāv latviešu teātris un no kā sastāv valsts, tāpēc ir nepieciešami tādi cilvēki kā Kristiāns, jo labs skolotājs spēj neziņas aizas palīdzēt pārlaipot un savienot ar zināšanām, kā tāds dārznieks spēj uzminēt, no kā rodas ozols un spēj mazajā dīgstā saredzēt nākotni. “Tu esi kā dārznieks, kurš laista un lolo. Kaut tev pietiktu spēka būt tādam, kas savieno bērnību ar pieaugšanu, apbrīnoju, no sirds apsveicu ar balvu!” pauda aktrise.

Par projektu

”Latvijas Lepnums” ir 2004. gadā aizsākts kanāla ”TV3” (SIA All Media Latvia) sociālās atbildības projekts, kas jau vairāk nekā 16 gadu garumā ”Latvijas Lepnuma” godināšanas ceremonijā apbalvo līdzcilvēkus, kuri ar pašaizliedzīgu, nesavtīgu rīcību un iedvesmojošu darbu ir padarījuši Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu.