Pievienot komentāru

“Latvijas Lepnuma” nominācijā “Jaunietis” balva pasniegta Kristiānam Jakubovskim, kurš jau 12. klasē sāka strādāt Tukuma slimnīcas Uzņemšanas nodaļā par medmāsas palīgu, mācības apvienojot ar smagu darbu, bet patlaban studijas Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē – ar latviešu valodas un literatūras skolotāja darbu viņa “dzimtajā”, Zemgales vidusskolā, kā arī atrod laiku savam hobijam – dzimtas koku izveidei.

“Skaties.lv”: Kādi ir Tavi turpmākie mērķi?

Kristiāns: Pabeigt augstskolu, un vairāk attīstīt ciltskoku lietas, šajā kontekstā īstenot projektus. Tas ir hobijs, kas man ļoti patīk. Nav dienas, kad es nebūtu iegājis kādā no mājaslapām un kaut ko paveicis šajā ziņā.

“Skaties.lv”: Vai cilvēki interesējas par savām saknēm?

Uzskatāmi. Varu minēt piemērus. Sāku “Twitter” ar savu vārdu veidot savu kontu, un mājsēdes laikā piedāvāt dažādus resursus, kā pētīt ciltskokus, biju gatavs palīdzēt. Pirmajam ierakstam, kur to piedāvāju, bija kaut kādi 70 retvīti. Tas ir daudz cilvēkam, kas tikko reģistrējies “Twitter”, 400 patīk, daudz komentāri un cilvēkus tas patiešām interesē.

Arī sekoju cilvēkiem, kas pārstāv dažādas grupas, krievvalodīgiem, latviešu valodā komunicējošiem, neatkarīgi no etniskās, politiskās piederības – valdības pretiniekiem vai atbalstītājiem. Manos ierakstos nav nekā par politiku, lai cilvēki var no tā visa atpūsties, atslēgt smadzenes, pieslēgties saviem senčiem un padomāt par kaut ko citu. Un, tiklīdz pie maniem ierakstiem parādās arī kaut kādi politiskie komentāri (tādi bijuši divi), tie arī nav tādi, uz apvainojumiem balstīti, ka tas ir tāds vai tas ir šitāds. Drīzāk komentāri ar tādu veselīgu ironiju, piemēram, uz kāda piedāvāto saiti krieviski, kāds atjokoja, ja tur ieies, viņam tūlīt nozags visus datus.

Es cenšos respektēt citu viedokļus un domāju, ka tas arī būtu svarīgākais šajā laikā – jo nevari “ielīst” citam galvā un nevari pāraudzināt. Kāpēc tam tērēt savu laiku? Tas arī, manuprāt, ir svarīgākais, kas šajā laikā latviešiem būtu jāiemācās, – ieklausīties citu viedoklī un respektēt to. Vēsturiski mūsu tauta ir paveikusi lielus darbus tikai tad, kad bijusi vienota. Tagad, kā ir mūsu tautai – viens domā tā, otrs tā, pat radi vairs savā starpā nesarunājas…

“Skaties.lv”: Kā Tev izdodas savienot savas studijas Latvijas Universitātē ar skolēnu izglītošanu?

Kristiāns: Skolā strādāju trešo gadu un vairāk nekā pusi šī laika esmu aizvadījis, mācot attālināti. Ceļos ļoti agri – ap sešiem no rīta, tad pildu universitātes darbus, pēc tam vadu stundas. Lekciju starpbrīžos atkal vadu stundas, skolēnu darbus laboju pa nakti. Vēl kādā brīvā brīdī ielieku kādu ierakstu savā “Instagram” kontā vai ‘Twitter”, tagad arī tur aktivizējos, influencēju par ciltskokiem. Eju gulēt ap vieniem. Nu tā kaut kā visu apvienoju. Tad paliek sestdiena, vienīgā diena, kad varu kaut kur izrauties, jo svētdien jau jābrauc mājās un jāgatavojas nākamajai nedēļai.

Protams, tāda slodze ir smaga un bieži vien jūtu, ka pats neesmu izdarījis visu, kā es to spētu izdarīt, ja man nebūtu tāda slodze. Bet mani priecē, ka es jau studēju trešajā kursā, līdz ar to līdz studiju pabeigšanai atlicis aptuveni pusotrs gads. Izguļos sestdienās, svētdienās. Es nejūtos, ka bruktu kopā. Pirms pēdējās mājsēdes gan man bija tāda vilšanās sajūta, ka izdarīju visu iespējamo, ko varu, bet diemžēl nekas neuzlabojās.

“Skaties.lv”: Vai skolēnus nav sarežģīti motivēt attālinātajām mācībām?

Kristiāns: Katrā klasē būs vismaz viens skolēns, kurš nepieslēgsies stundai tiešsaistē. Šādā gadījumā vari darīt, ko vēlies, nekas nemainīsies. Kādreiz tas daļēji ir atkarīgs no pedagoga, kā viņš veido attālinātās stundas, bet citkārt neko nevar darīt.Tur strādā klases audzinātāja ar vecākiem, skolēniem. Un tad jau, teiksim, tā pirmo nedēļu skolēns varbūt nav un tad lēnām sāk slēgties klāt. Bet ir tiešām tā, ka attālinātajos mācību periodos ir skolēni, kuri vienkārši pazūd. Un Tu tur neko nevari izdarīt. Kopumā slodze pedagogam, salīdzinot ar mācībām klātienē, ir vismaz trīskāršojusies. Stundā Tu vari iziet cauri klasei, pārbaudīt, vai skolēniem viss ir pareizi. Salīdzinājumam e-klasē, kamēr Tu atver vēstuli, visu izlasi, atbildi skolēnam, ieraksti e-klasē žurnālā un vēl atbildi skolēnu jautājumiem pa vidu, vecākiem,, ir, ko darīt.

“Skaties.lv”: Tie, kuri nav motivēti, ir vairumā?

Nē, absolūti tā nav lielākā daļa. Drīzāk tas, ka, mācoties attālināti, es neredzu visu skolēnu acis. Klātienē, teiksim, pēc acīm varu redzēt, vai skolēns patiešām saprata mācību vielu vai viņam ir kāds jautājums, vai tamlīdzīgi. Attālinātajās mācībās bieži vien ir tā, ka skolēns uztraucas par savu privātumu un viņš izslēdz kameru. Tikai tad, kad es uzaicinu to ieslēgt, tad tikai es redzu, ka viņš to izdara. Ceru, ka šis bija pēdējais attālināto mācību gads.

“Skaties.lv”: Kā piesaistīt mūsdienu bērnus latviešu valodas apguvei, neraugoties uz globalizāciju un anglicismu ienākšanu leksikā?

Kristiāns: Man visas mācību stundas ir jāorganizē aptuveni tā, kā es organizēju darbību savos vlogos, – ja zinu kaut kādu aktualitāti, uzreiz to iepinu iekšā, uzreiz pakārtoju tam visam latviešu valodas teksta piemērus. Tikai tā ir jāstrādā, jo vajag to skolēnu uzķert tajā visā vilnī. Teiksim, tagad norisinās “X-faktors” un es devītajai klasei sagatavoju teksta piemērus, kuros teikumos ir jāliek pieturzīmes par “X-faktoru. Skolēniem gan teksts interesants, gan viņi lasa, gan arī viņi kaut ko uzzina. Tajā pašā laikā arī kaut ko lietderīgu izdara.

Mācību stundām ir jābūt laikmetīgām. Patlaban es strādāju ar 5., 6. un 9.klasi – 5.klasei es redzu, ka sākumskolā bija ļoti stingra skolotāja, redzu, ka varu ņemt augstāku līmeni un bērni saprot, teiksim, 7.klases vielu. Jo bērni ir pietiekami advancēti. Tur stundas vajadzētu veidot atbilstoši kompetencēm un es, protams, iepinu tos dažus elementus. Bet visas stundas pēc tā nerīkoju, jo saprotu, ka esmu pietiekami nostrādājis, lai redzētu, kas skolēnam ir labāk, kā viņš saprot labāk. Tādā ziņā. Tā ir tāda lavierēšana starp metodēm un to, kā skolēnu sasniegt.

“Skaties.lv”: Lieteratūras stundās arī ir daļa, kas negrib lasīt, jo digitālās ierīces interesantākas…

Kristiāns: Jāatzīst, ka pirms brīvlaikiem es uzdodu skolēniem lasīt mājās. Tagad pirms rudens brīvlaika es noliku kaudzītē, manuprāt, interesantākās grāmatas un skolēni izvēlējās kādu no tām, ja ieinteresēja. Pastāstīju par pāris grāmatās aizraujošo, centos ieinteresēt skolēnus. Noz izliktā literatūras klāsta viņi dažas grāmatas izvēlējās un, kas mani pārsteidza, – 5.klasē lasīšanai uzdoto mājās pilnīgi visi bija izlasījuši, 7.klasē diviem skolēniem nebija izpildīts darbs, bet 9. – trijiem. Tas ir ļoti labs rezultāts, es pats biju izbrīnīts, negaidīju tik augstus rezultātus.

Varbūt man ir tā priekšrocība starp citiem kolēģiem, ka es šobrīd apgūstu universitātē, kā mācīt latviešu valodu, literatūru un man ir ļoti feina pasniedzēja – Elita Stikute. Tas, ko es novērtēju, ka viņa ir pedagogs skolā, strādā tajā vidē un arī pasniedz lekcijas universitātē. Tās metodes, ko viņa pasniedz, es uzreiz izmantoju praksē un uzreiz sniedzu atgriezenisko saiti. Tā kā mans lekcijās pavadītais laiks nav lieki iztērēts, es no tā viennozīmīgi iegūstu.

Tā ir priekšrocība, ka ilgu laiku atrodos izglītības vidē. Saprotu, ko pasniedzēji universitātē stāsta un es varu uzreiz no savas prakses minēt savus piemērus, kā man ir bijis un tad šķetināt problēmsituācijas. Tā kā es pagaidām nenožēloju, ka pēc 12.klases neatpūtos un uzreiz sāku strādāt. Un ne tajā vieglākajā amatā – par direktores vietnieku kolēģes dekrēta dēļ. Šogad vairs to nedaru, dekrēti beidzās. Pirmajā gadā bērnu kopšanas atvaļinājumā aizgāja mācību pārzine, tad direktore.””

“Skaties.lv”: Vai Tev joprojām ir audzināmā klase?

Kristiāns: Man ir joprojām audzināmā klase. Nesen no darba aizgāja kolēģe, un maniem 16 audzēkņiem tika pievienoti vēl tikpat un tagad klasē ir jau 32 skolēni. Apvienoja divas klases.

Lasi vēl: Kristiāns Jakubovskis apvienojis mācības ar medmāsas palīga darbu un studijas – ar darbu “dzimtajā” skolā – “Latvijas Lepnums”

Par projektu

”Latvijas Lepnums” ir 2004. gadā aizsākts kanāla ”TV3” (SIA All Media Latvia) sociālās atbildības projekts, kas jau vairāk nekā 16 gadu garumā ”Latvijas Lepnuma” godināšanas ceremonijā apbalvo līdzcilvēkus, kuri ar pašaizliedzīgu, nesavtīgu rīcību un iedvesmojošu darbu ir padarījuši Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu.