Latviete kājām veic Santjago ceļu no Igaunijas līdz Polijai

20 komentāri

TV3 Ziņās jau esam stāstījuši par uz Romu ceļojošu velosipēdistu, gan meiteni, kas min pedāļus līdz Turcijai, bet šoreiz stāsts ir par Agnesi Skunstiņu, kura mēro ceļu no Igaunijas līdz Polijai.

Agnese ir viena no Svētā Jēkaba ceļa asociācijas biedriem, kura pati iemēģina jaunveidotos ceļa posmus Baltijā un Polijā.

Pazīstamā “El Camino de Santiago” posmi mijas Francijas un Spānijas teritorijās vairāk nekā 1000 kilometru kopgarumā. Maršruts īpaši populārs ir svētceļnieku vidū, taču to arvien biežāk iemēģina arī vienkārši aktīvā dzīvesveida cienītāji no visas pasaules.

Pēc Santjago oriģinālā ceļa principa top arī replikas citās valstīs. Līdz šim tuvākā vieta, kur to darīt, nedodoties līdz Spānijai, bija Vācija. Pirms diviem gadiem uzsākta arī ceļa izveide Latvijā.

Ar posmiem dažu desmitu kilometru garumā kopumā veidojas tīkls no Valkas līdz Latvijas-Lietuvas robežai.

Pagaidām Santjago ceļa posmi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā vēl nav atpazīstami, tie ir īpaši jāmeklē. Taču jau ir pirmie drosmīgie, kas to pieveikuši. TV3 Ziņas sazinājās ar Agnesi. Viņa par savām sekmēm vēsta arī sociālajā saziņas vietnē “Instagram”, katram jaunam sekotājam solot noiet papildu kilometru.

Kad tiešsaistē ar Agnesi sazinos, viņa ir tikusi līdz Polijai. Sākotnējais plāns bija tikai, kā pati saka, “uz personīgās ādas testēt Latvijas posmus”.

“200 kilometrus es nogāju par sevi, un nu jau ir 2500 kilometru, ko man vajadzētu par maniem stūmējiem, kā es viņus saucu, bet nu jau ir noiets tūkstotis kopā. Atsaucība bija milzīga, nedēļas laikā jau līdz Polijai. Par visiem diemžēl neizdosies noiet, jo līdz Spānijai es neplānoju iet,” stāsta Agnese.

Papildus noietos kilometrus Agnese dēvē par ieguvumu, jo ļauj saprast, pie kā vēl jāstrādā. Viņa pati ir organizācijā, kas šo ceļu veido. Tā būtība ir radīt sistēmu, lai ceļotāji tiktu atbalstīti no iedzīvoju un pašvaldību puses, kā tas ir īstajā “El Camino de Santiago”. Darba netrūks.

“Katrā posmā ir tikai viena naktsmāja, un tas tevi ierobežo kilometros. Samarķēts Lietuvā ir ļoti labi, var iet. Latvijā top. Polijā ir švakāk, bet ir digitālās kartes, apmaldīties daudz kur nav. Līdzi ir svētceļnieka pase, ar kuru tiek iekšā naktsmājās, tur liek zīmodziņus. Nav traki, tiek iekšā gan Latvijā, gan Lietuvā,” viņa stāsta.

Šobrīd viņas gājiens pamazām tuvojas beigām. Atlicis “pārkāpt astei”.

“Paiešu vēl pa Poliju, paskatīšos, ka te tas ir. Tad nedaudz arī pabraukšu ar autobusu un līdz Berlīnei. Lielais fināls būs pie Brandenburgas vārtiem,” viņa stāsta.

Savukārt atgriežoties viena no prioritātēm būs darbs, lai pilnīgi visi Latvijas posmi tiktu iekļauti arī Eiropas Santjago ceļu tīklā.

20 komentāri