2 komentāri
“Lai kur es aizceļotu, tur būšu ciemiņš. Latvijā vienmēr būšu mājās” – puisis no Alūksnes, kas strādājis ar pasaules labākajiem pavāriem
Foto no privātā arhīva

Ansis Kronbergs ir puisis no Alūksnes, kurš, vēl nepabeidzis vidusskolu, strādājot par oficiantu Lielbritānijā, saprata, – viņš grib būt augstākā līmeņa pavārs. Ansis atgriezās Alūksnē, lai pabeigtu skolu, taču pēc tam iestājās vienā no prestižākajām pavāru skolām, kuru absolvēja izcili un drīz vien guva iespēju strādāt restorānā ar Michelin zvaigzni! Skaties.lv piedāvā optimistiskā un profesionāli ambiciozā jaunieša iedvesmas stāstu!

Man ceļojums sākās 2010. gada maijā, kad pirmo reizi ierados Lielbritānijas kūrortpilsētā St Mawes. Mērķis šim ceļam bija izlemts, – lai nopelnītu nedaudz naudas, un dotos atpakaļ uz Latviju pabeigtu vidusskolu. Nekad nebiju domājis, ka tieši tur es iepazīšu profesiju, kas mani tik ļoti piesaistīs.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Kā jau nepilngadīgs jaunietis bez jebkādas darba paredzes es pieteicos vienīgajām darbam, ko varēju darīt, – oficiants. Vieta, kur strādāju, bija ļoti skaista viesnīca, kas atradās pašā okeānā krastā. Cilvēki, kurus visbiežāk apkalpojām, bija ļoti turīgi, tāpēc vajadzēja sniegt labākās kvalitātes servisu.

Protams, es nevarēju noslēpt savu akcentu, esot iebraucējs no Austrumeiropas. Tomēr izrādījās, ka šiem cilvēkiem tas bija kas jauns, un viņi bija dziļi ieinteresēti uzzināt, ko vairāk par vietu, no kurienes es nāku.

Man bieži tika vaicāts, kur atrodas Latvija un kas atrodas Rīgā – ar ko tā ir īpaša un vai ir vērts doties to apciemot. Restorānā, kurā es strādāju, man bija plaša iespēja redzēt nedaudz vairāk no virtuves pasaules. Šie pavāri, ar kuriem strādāju, bija vistiešākajā nozīmē mākslinieki. Viņi pievērsa īpašu vērību katrai sīkākajai detaļai, ko lika uz šķīvja. Šie profesionāļi mani no tiesas iedvesmoja ik dienas, un kopš tā brīža es sapratu, ka vēlos būt daļa no kulinārijas pasaules.

Pēc pāris nostrādātiem mēnešiem vasaras periodā St Mawes pilsētā, es atgriezos atpakaļ Latvijā. Mans lielākais uzdevums tajā brīdī bija pabeigt vidusskolu mazajā un tūrisma vietām bagātajā Alūksnē.

Pabeidzot Valsts ģimnāziju, uzreiz sapratu, ka mana profesija nedosies uz ārsta, arhitekta vai baņķiera pusi. Es gribēju būt pavārs! Gribēju turpināt attīstīt sevi tajā jomā, jo būt pavāram nenozīmē tikai “barot” cilvēkus, – tā visa ir liela māksla prezentēt ēdienu un likt cilvēkam atgriezties pie tevis, lai tu viņam atkal spētu sniegt gardo maltīti.

Šā iemesla dēļ devos atpakaļ uz ārzemēm, jo diemžēl līmeni izglītībā, ko gribēju sasniegt, Latvija man tajā brīdi nespēja nodrošināt. Pēc trīs gadu pabūšanas Latvijā, es ierados lielajā, iespēju pilnajā Anglijas lielpilsētā Lesterā. Atsauksmes par skolu, kurā vēlējos mācīties, bija ļoti pozitīvas. Tieši tāpēc, lieki nevilcinoties, es devos tieši tur.

Iestāšanās noteikumi bija ļoti strikti. Man bija nepieciešams profesionāls portfolio un pozitīvas rekomendācijas vēstules. Lai pārliecinātu šīs koledžas pasniedzējus, man bija jānāk klajā ar plašu vēstuli – pilnu ar iemesliem, kāpēc šai skolai vajadzētu izvēlēties tieši mani. Nepieciešamie dokumenti tika izveidoti un iesniegti. Biju ļoti uztraucies, jo konkurence bija augsta. Par spīti visam, es iekļuvu pavāru un konditorejas mācību kursā, kur uz vienu vietu pretendēja ap 25 cilvēkiem.

Paralēli mācībām man nācās piemeklēt darbu, lai varētu atmaksāt dzīvošanas izdevumus un atmaksāt mācību kursu.

Šā iemesla dēl mans pirmais ar kulināriju saistītais darbs bija luksusa studentu kopmītnes studentiem, kas mācās prestižajā De Montfort University. Šajās studentu viesnīcās bija izveidota studentu kafejnīca. Kad sāku tur strādāt, man tika dota pirmā iespējā būt par galvenā pavārā palīgu. Saskarsme ar šiem jauniešiem man palīdzēja iegūt jaunus draugus, kas nāca no tādām valstīm kā Grieķija, Indija, Japāna, Kanāda un Ķīna. Šī bija, iespējams, pati labākā sastāvdaļa no šīs darba pieredzes.

Paralēli mācībām un darbam es ļoti daudz ceļoju. Pa šiem gadiem biju aizceļojis uz Portugāli, Spāniju, Itāliju un Grieķiju. Mans nākamais izvēlētais ceļojuma mērķis ir paredzēts uz Madeiras salu netālu no Marokas. Šī sala mani iepazīstinās ar ēdienu tradīcijām, kas saistās ar svaigas maizes cepšanu, izmantojot citādāku metodi, un eksotisko augļu izmantošanu ikdienas ēdienkartē.

Skolas pēdējā kursā tika izsludināts kulinārijas konkurss, kuram izvirzīja arī mani un vēl divus studentus no visa Lesteras apgabala. Laimīgas sakritības un smaga darba rezultāta es izcīnīju pirmo vietu šajā konkursā. Šī konkursa žūrijā bija ar Michelin zvaigznēm apbalvoti pavāri. Tas nozīmēja, ka augstāka līmeņa pavārmākslā vienkārši nav. Pēc šī konkursa noslēgšanas viens no žūrijas pavāriem sazinājās ar mani un piedāvāja man nākt un strādāt viņa Michelin kvalitātes restorānā, lai palīdzētu viņam nopelnīt otro Michelin zvaigzni. Bez liekas domāšanas es piekritu un drīz vien sāku strādāt pie pavāra, par kura sasniegumiem biju tikai lasījis medijos.

Es uzskatu, ka šis ir augstākais kulinārijas līmenis, pēc kuru varēju tiekties. Apgūt, pilnveidot, iegūt tik daudz recepšu, kas pagatavotas un izveidotas no tik talantīgā pavāra rokām, bija mans sapņu piepildījums.

Skaties FOTO!

Pēc pāris mēnešiem es sāku just, ka strādājot vienā vietā es zaudēju izaugsmes iespējas.  Tieši tāpēc es pateicos par doto iespēju un pametu šo restorānu, lai strādātu kur citur. Šobrīd esmu galvenais desertu šefpavārs ļoti modernā, jaunizbūvēta steika un grila restorānā. Šī vieta man sniedz iespēju pilnveidot sevi katru dienu, jo man katru nedēļu ir jāpārsteidz restorāna viesi ar paša izgatavotiem un izdomātiem saldajiem ēdieniem. Arī šajā darba vieta esmu ieguvis tuvus kontaktus ar pavāriem, kas nāk no Portugāles, Brazīlijas un Itālijas. Katrs no viņiem dalās ar mani savā kulinārijas pieredzē kas atļauj man pilnveidot sevi vel plašāk un izveidot jaunus ēdienā receptes.  Pēc visiem šiem gadiem mācībās, ceļojumos un darba pieredzēs es esmu ieguvis ļoti daudz draugus. Esmu iemācījies daudz jaunu zināšanu par kulinārijas mākslu. Šie gadi visnotaļ ir padarījusi manu dzīvi krāsaināku un garšīgāku.

Esot Lielbritānijas ārēs es nekad neaizmirstu par mājām un Latvijas ēdieniem. Joprojām ar savu ģimeni mēs gatavojam un pasniedzam latviešu tradicionālos ēdienus.

Pie pilna galda latviešu gardumu mēs ik gadu apsēžamies Ziemassvētkos kad vēlamies sajust Latvijas klātbūtni un nekad nezaudēt saiknes ar īstajām mājām. Manuprāt, pats gardākais no latviešu tradicionālajiem ēdieniem ir sklandrauši un no saldajiem ēdieniem gaisīgais manna buberts. Šie abi ēdieni man atgādina bērnību un tos abus var gatavot dažādos veidos lai iepriecinātu jebkuru.

Par nākotni ir ļoti grūti spriest. Esmu apsvēris domu sarakstīt pavārgrāmatu kā savu sirds projektu, lai varētu dalīties savās receptēs ar ik vienu Anglijā un Latvijā. Ja man dzīve dos iespēju, es ar lielāko prieku atgriezīšos Latvijā, jo lai arī kur es pasaulē aizceļotu, tur es būšu tikai ciemiņš, bet Latvijā es vienmēr būšu mājās.

TOP komentāri

  • Cooky
    0 0 0

    Cooky

    Lai kaut ko sasniegtu ne vienmēr vajadzīgi desmit gadi. Dažreiz pietiek ar lielu motivāciju, nedaudz veiksmes un smagu darbu.
  • Buks
    0 0 0

    Buks

    Pamācoši, cik viegli gada laikā var kļūt par ekstraklases pavāru, kamēr visādi tur grūtgalvīši gadu desmitiem mācās.

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Tests - ko tu zini par alus vēsturi?

Tests - ko tu zini par alus vēsturi? 8

Alus plūdi Londonā – vai tas maz ir iespējams? Izpildi testu par alus vēsturi, uzzini pārsteidzošus faktus un tiec pie sertifikāta! Neizpaliks arī balva.

Lasi vēl