2 komentāri

Apavu meistara Raimonda Burakēviča mazā valsts ir viņa turpat 20 gadus vadītā darbnīca un kurpju ražotne Elegants. Ar diendienā tur dzirdamo slīpmašīnas dunoņu, gaisā virmojošo līmes un ādas aromātu sajaukumu viņš ir saradis jau kopš bērnības, kad pie uzņēmuma vadības grožiem vēl bija viņa tēvs Ivars, kurš uzņēmumā saimniekoja gandrīz kopš pašiem Eleganta pirmsākumiem pagājušā gadsimta 60. gadu beigās un pie dēla strādā vēl šobaltdien.

Meistars sevi sauc par spēlējošo treneri, jo arī viņš mēdz uzvilkt priekšautu un plecu pie pleca ar darbiniekiem darīt darbu, ko mīl visvairāk – darināt apavus.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

“Un es ieguldu visu sevi tajā. Es taisu šo apavu cilvēkam, es domāju par viņu, lai viņam būtu kvalitatīvi, lai viss turētos, nekas neizjuktu, nesaplīstu,” teic uzņēmuma Elegants īpašnieks un apavu meistars Raimonds Burakēvičs.

Meistars ar kolēģiem tā pauž savu mīlestību pret cilvēkiem, kuri šeit, Latvijā, dzīvo un kuri diendienā steidzas savās gaitās viņu darinātajās kurpēs.

Sākotnēji Raimondam gan padomā bijusi pavisam cita profesija, tomēr viņš izvēlējies to, ko tēva vadītajā darbnīcā bija redzējis ikdienas jau kopš bērnības. “Tas bija Dieva plāns,” viņš smejas. “Tas viss notika dabīgi, nemanot un plūstoši, ka vienkārši šeit atjēdzos, un te nu es esmu.”

Raimonda tēvs Ivars par pēctecību uzņēmumā ir gandarīts, un nākotnē cer dēlam nodot paša apkopotu grāmatu par uzņēmumu vēsturi, jo laika gaitā esot sakrājušies ļoti daudz faktu un tagad izlēmis tos pierakstīt. Viņš atminas, kam savulaik meistari darinājuši apavus.

“Visas ministrijas, basketbolisti, aktieri, dziedātāji izgājuši caur Elegantu. Sākot ar Lapčenoku, Zīveri, Kukuli,” norāda kādreizējais uzņēmuma Elegants direktors Ivars Burakēvičs.

Mūsdienās no nosauktā saraksta palikuši skatuves mākslinieki, un vēl uz darbnīcu nāk tie, kuriem ir specifiskas apavu vajadzības. Meistari pārliecināti, ka tas arī tāpēc, ka šobrīd teju visu var nopirkt veikalā atšķirībā no laika, kad apavi bija deficīta prece.

“Pēdējais tāds patīkamākais moments ir tas, ka mūsu apavos staigā Igaunijas prezidents,” teic Burakēvičs. Taču, raugoties uz savu valsti, kurpnieks skumji atzīst, ka palēnām tai zaudē ticību, jo arvien neīstenojamāki kļūst daudzi ierēdņu pieņemtie lēmumi, zem kuriem salūzt ne viens vien uzņēmējs.

“Izskatās tā, ka šajā brīdī ir tuvu lielam lūzuma punktam. Tagad ir tā, ka viss ir sakāpināts tik tālu visur, ka kaut kas būs,” saka Burakēvičs.

Līdz šim ir bijis tā, ka es vienmēr esmu skaļi teicis to, ka es no šīs valsts nekur projām neaizbraukšu, tā ir mana dzimtene, te ir mana valsts, es cīnīšos, strādāšu, bet nu jau ir kaut kāds gads, kad man domas arī prātā visādas ienākušas. Es strādāju, lai maksātu rēķinus. Nevis, lai dzīvotu, bet lai maksātu valstij. Lai uzturētu valsti, nevis lai uzturētu ģimeni. Drūmās krāsās zīmē arī aroda nākotni.

“Viss, kas saistīts ar apaviem, ir iznīcināts. Neviens nekur neko nevar apgūt. Apavu meistari – tā ir Sarkanajā grāmatā ierakstīta profesija, paies vēl gadi nezin cik un tādu vairs nebūs,” teic apavu meistars. Elegants salona meistars uzskata, ka esam aizmirsuši par līdzcilvēkiem, jo šodien sabiedrība vairāk domā par pašlabumu.

Ļoti daudz kur dzirdams, ka – kurš tad par mani domās, ja ne es pats, tas ir pilnīgi garām. ir jādomā par otru, un tad tas viss atgriezīsies desmitkārtīgi, simtkārtīgi atpakaļ.

Video

TOP komentāri

  • jans
    0 0 0

    jans

    Laiks tādā gadījumā atjaunot zeļļu un mācekļu institūtus,ja valsts nemāca.

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Lasi vēl