1 komentārs

Lidijas Lasmanes-Doroņinas mūžs ir kā spogulis visas latviešu tautas ceļam – neiedomājamu pārbaudījumu pilns. Par loloto brīvības sapni gan Latvija, gan Lidija samaksāja ar daudziem nebrīves gadiem.

Kad 1940. gadā PSRS okupēja Latviju, Lidijai bija vien 15 gadu. Sešus gadus vēlāk viņu apcietināja, jo viņas ģimene palīdzēja mežabrāļiem Kurzemē. Vēl divi apcietinājumi sekoja par kristīgās literatūras izplatīšanu un propagandu. Kopumā Lidija komunistu lēģeros aizvadījusi 14 gadus. Taču nekas nav spējis salauzt viņas garu. Tagad, kad dzīvo brīvā valstī, Lidija ar daudziem dalās savās atmiņās. Nupat arī pirmizrādi piedzīvojusi filma ”Lidija”, kurā būdama galvenā varone, viņa savā cienījamā vecumā piekrita lielai avantūrai – filmēties, peldot ar plostu.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Šodien, svinot valsts 99. dzimšanas dienu padomju laiku disidentei ir daudz, par ko aizdomāties. ”Skatoties filmiņu par to peldēšanu, par plostu, es tā arī sajutu, ka es kopā ar Latviju esmu izpeldējusi cauri visai tai vēsturei, kas deviņdesmit gadus mani skārusi. Ir prieks atkal dzīvot brīvā valstī, prieks sajust tautu un mīlestību visapkārt, un arī redzēt spirgtus un veselus bērnus, mazbērnus, mazmazbērnus,” stāsta Lidija.

Vienmēr ticēt Dievam viņai iemācījis tēvs jau agrā bērnībā, tādēļ pat smagākajos brīžos disidente nav zaudējusi pārliecību – gan viss atrisināsies. Taču, kad 1951. gadā viņu izlaida no lēģera Vorkutā, Lidija nobijusies, ka pirmo reizi mūžā varētu zaudēt ticību arī augstākiem spēkiem. Viņa bija pilnīgi viena, apzagta, pazemota un slima ar tuberkolozi.

”Bailēs nav mīlestības un patiesības,” uzsver Lidija. Viņas āda vienmēr bijusi gana bieza, lai saglabātu pašlepnumu. Sāpīgas atmiņas saistītas ar kādreizējo Valsts drošības komiteju, kurai Lidiju par tolaik neatļautu grāmatu lasīšanu nosūdzējis tuvs paziņa. Un vēl šodien čekas maisu saturs joprojām tiek turēts slepenībā.

Savulaik, kad Lidijai piešķīra Triju zvaigžņu ordeni, viņa no tā atteicās, cerēdama, ka tas liks amatpersonām aizdomāties par šo jautājumu. Ordeni bija paredzēts pasniegt vienlaicīgi ar četriem cilvēkiem, kuri darbojušies čekas labā. Lidija atminas: ”Es domāju, ka kaut kas tad notiktu, kaut kādas pārrunas vismaz par to, bet nu nekas tāds nenotika. Būtu bijis brīnišķīgi, ja radītu apstākļus, lai tiem cilvēkiem nav bail nākt un teikt. Un to kaut kā tomēr varēja izdarīt, valstiski.”

Tomēr Lidija mīl savu Tēvzemi un ir lepna, ka tā ir brīva, ka šeit var lasīt, domāt un teikt, ko vēlas: ”Es jūtos brīnišķīgi, es pat nevaru pateikt, kā tas ir. Mums taču der brīva zeme, brīva valsts, ne visām tautām tas tā ir. Mums arī tā varēja nebūt. Mīliet savas mājas! Un ja mīl, tad jau nebrauc prom. Var paciest arī trūcīgāku galdu, grūtākus apstākļus – to visu ir viegli paciest, ja mīl. Mīlēsim savu zemi!”

TOP komentāri

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Mārtiņš Kaija atklāj, kā mīlestību padarīt mūžīgu

Mārtiņš Kaija atklāj, kā mīlestību padarīt mūžīgu 3

Tetovējumam ne vienmēr jābūt ar dziļu jēgu – pietiek ar to, ka tas labi izskatās uz ādas – , tomēr visai bieži tetovējumi ir cieši saistīti ar mīlestību – kur nu vēl labāku veidu, kā padarīt to mūžīgu un vienmēr paturēt pie sevis! Tetovēšanas mākslinieks Mārtiņš Kaija neatbalsta tikai vienam otra vārda iemūžināšanu uz ādas – kāpēc gan, ja viens tetovējums var izteikt pat tūkstošiem vārdu.

Lasi vēl