Klīniskais psihologs: Šobrīd jauniešiem ir ļoti ierobežoti resursi

2 komentāri

”Pusaudžu vecums ir emocionāls laiks, un tās emocijas nevar būt vieglas. Tas ir laiks kad emocijas spilgti parādās – tas saistīts ar smadzeņu un bioloģisko attīstību,” Go3 podkāsta ”BŪT” sarunā par pusaudžu emocionālo labsajūtu norāda klīniskais psihologs, pusaudži resursa centra programmu virsvadītājs Emīls Ūdris.

Kā secināts aptaujājot pusaudžus, jaunieši apzinās, ka šobrīd izjūt lielāku stresu un uztraukumu, taču jautājums – kā tikt galā ar dusmām?

”Dusmu lēkmes ir normāla lieta, kas parādās pusaudžiem, arī pieaugušajiem. Tā ir pieredze, ar kuru vajag mācīties tikt galā. Ja iemācās, tas palīdz. Apzināšanās, ka tas ir normāli, palīdz tikt galā. It īpaši, ja mēs domājam par šo laiku, kas ir stresains… Jauniešiem ir ļoti ierobežoti resursi – viņi nevar iet sportot, iet uz pulciņiem, tikties ar draugiem, sanāk daudz laika pavadīt pie datora, tas sakrājas un pusaudzim vajag emocijas kaut kā izlādēt, un tas parādās tādās dusmu lēkmēs,” stāsta speciālists.

Arī sajūta būt bēdīgam ir normāla, bet ar izņēmumiem. Ūdris podkāstā norāda: ”Ja tas ir ilgstoši, pārāk sāpīgi, nogurdinoši un traucē pildīt ikdienas lietas, tas nozīmē, kā tā ir liela grūtība, kurai jāsāk meklēt risinājumus. Viens no tiem – vērsties pie speciālistiem.”

Situācijas var būt dažādas, uzsver speciālists. Var būt viens konkrēts atgadījums, kādēļ jaunietis var justies nomākts. Taču pamatots iemesls var slēpties arī attiecībās, pagātnes notikumos vai bioloģiskos procesos, ja runā par depresijām vai citām slimībā.

”Parasti nav tā, ka tam nav iemeslu. Iemesls ir! Jautājums, vai mēs viņu redzam, apzināmies, saprotam. Ja ir sajūta, ka nezinām, tas ir signāls, ka patiesībā varbūt ir vērts meklēt palīdzību un atbalstu pie tuviniekiem vai speciālistiem,” norāda Ūdris.

Runājot par suicidālām domām, klīniskais psihologs izsver divas situācijas.

”Tas, ka gribas nomirt, neliecina ne par ko labu. Ja mēs domājam par jauniešu vēlmi būt piederīgiem, var būt situācija, ka viņi nonākuši kaut kādā apkaunojošā situācijā un ir sajūta, ka visi vienaudži tagad viņus ”noliek” par to… Varētu būt domas, ka jaunietis nevēlas būt šeit, gribētu nomirt. Kaut kādā epizodē tas varētu liecināt par normālu emocionālo reakciju. Tādā mirkļa epizodē tas varbūt nebūtu tik traki, bet pēc idejas tā nav laba zīme, ka jaunietis vēlas nomirst, īpaši, ja tas nav no epizodes,” skaidro Ūdris.

Speciālists uzsver, – gadījumos, kad nekas nav noticis, bet jaunietis ikdienā jūtas slikti, ir nomākts un parādās domas par nomiršanu, tas liecina, ka labāk nepaliek, jaunietis sāk redzēt izeju, ka varētu nomirt. ”Tas norāda uz jaunieša un jebkura cilvēka tā brīža izmisuma sajūtu, bezspēcības izjūtu, ka ir neziņa, ko darīt, kāds varētu būt risinājums. Ja tāda vēlme parādās, noteikti vajadzētu domāt, kas ar mani notiek, un kur es varētu dabūt atbalstu,” saka Ūdris.

Vaicāts, kā vecāki problēmsituācijās var palīdzēt pusaudžiem, speciālists mudina vecākus likt noprast, ka viņi ir gatavi uzklausīt un palīdzēt.

”Ja ir runa par ciešanām, pusaudžiem ir periodi, kad viņi negrib runāt, tas ir normāli. Ja tas ir ilgstoši, redzams, ka pusaudzis cieš, un ģimenē ir sajūta, ka kaut kas nav labi – daudz strīdu, grūtības un situācija netiek risināta – vecākam jāuzņemas atbildība, un tas ir viņa uzdevums domāt, kā situāciju risināt,” skaidro Ūdris.

Šādos gadījumos speciālists vecākiem iesaka uzrunāt pusaudzi piedāvāt parunāties un palīdzēt, norādot, ka viņa ciešanas viņiem ir zināmas.

”Likt zināt, ka gribu palīdzēt. Tas ir svarīgi, ka pusaudzim to tā izskaidro un nav slikti, ka to dara vairākas reizes. Piespiest mēs nevaram pusaudzi kaut kā rīkoties un meklēt palīdzību, bet ja viņš redz, ka var saņemt kaut kādu atbalstu un risinājumu pie vecākiem…Ja būs iespēja, viņš varētu to izmantot,” skaidro speciālists.

Savukārt pusaudžus viņš mudina būt atklātus un dalīties savās sajūtās ar vecākiem.

”Mēģināt kaut kā uzrunāt vecākus caur ciešamām, jo vecākiem, lai kādi viņi arī ir, viņiem bērni tomēr paliek bērni. Un nav patīkami, ka bērni cieš, ka viņiem ir grūti. Ja bērns var mutiski izteikt, ka viņam ir grūti, ka sliktākajā gadījumā ir domas par nāvi, ir svarīgi to teikt vecākiem, lai viņi zina,” saka Ūdris.

Ja pusaudzis tomēr izvēlas nerunāt ar vecākiem, viņiem būs grūti atrast kontaktu un reaģēt. ”Ja ir grūti un vēlas atbalstu no vecākiem, ir svarīgi pateikt to, ka ir ciešanas, ir grūti un vajag risinājumu,” aicina Ūdris.

Podkāstu ”BŪT” skaties platformā Go3 un ”Tv3 Play”, savukārt, ja esi ceļā sarunu klausies ”Spotify”, “iTunes” un ”Deezer”.

Foto: Sergejs Zavarotņevs