“Kaut kādā ziņā esmu vīlusies savā tēvā” – meita atklāti par tēva vārda atrašanu “čekas maisos”

6 komentāri
“Kaut kādā ziņā esmu vīlusies savā tēvā” – meita atklāti par tēva vārda atrašanu “čekas maisos”
LAURIS NAGLIŅŠ, LETA

Pirms Ziemassvētkiem atvērtie “čekas maisi” joprojām daudziem iedzīvotājiem rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Ilgi slēptajos dokumentos daudzi cilvēki, piedzīvojot pamatīgu šoku, atraduši arī savu tuvinieku vārdus.

Aija ir viena no tiem, kas pavisam nejauši uzzināja, ka viņas tēva vārds atrodams “čekas maisos”. Sievietei to pastāstīja brālis. Aija vēlējās būt anonīma, taču sarunā bez kameras atzina, ka piedzīvoja pamatīgu šoku.

“Es nesaprotu, ko man ar to tagad darīt… Kaut kādā ziņā esmu vīlusies savā tēvā, lai gan it kā nenosodu… Tomēr ir tāda riebīga sajūta, un galvā riņķo neskaitāmi jautājumi: vai tiešām viņš “stučīja”, cik lielas problēmas tas radīja citiem, vai tagad par šo grēku maksās paaudžu paaudzes? Tas rada kauna un vainas sajūtu. Teiksiet, ej un paprasi, bet es nevaru saņemties, jo jūtos kā slepus redzējusi noziegumu, ielīdusi ne tur, kur vajag,” viņa saka.

Šādi šobrīd jūtas ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji, stāsta psihoterapeite Ginta Teivāne. Arī pie viņas vērsušies klienti, kuru tuvi radinieki figurē ”čekas maisos”. Klusēšana vairākām paaudzēm bijusi saistīta ar izdzīvošanu. Taču šī klusēšana turpinās, saka psihoterapeite. Lai mūsu Latvija nešķeltos vēl vairāk, kā mums pašlaik pietrūkst, pēc viņas domām, ir jābeidz klusēt.

“Lai veidotos vienots nācijas, tautas stāsts, kas ietver sevī arī ēnu puses par ”čekas maisiem”. Ko mums tas kopīgais stāsts dotu? Skaidrošanās cilvēkiem, katrs ģimenes atsevišķs un kopīgi tautas likteņu skaidrošana dotu to, ka mēs kļūtu iekšēji un ārēji brīvi, pašlaik mēs tādi neesam, no paaudzes uz paaudzi joprojām pārnesām agresiju, aizvainojumu, bailes, kaunu,” skaidro psihoterapeite.

Eksperti aicina nesodīt un nekritizēt, bet izrunāties, kāpēc tas noticis, un veidot pašizpratni par savu vēsturi, likteņgaitām un to nozīmi.

Ir svarīgi, ko mēs paši domājam par sevi, savu viedokli pauž sociālantropologs Klāvs Sedlenieks: “Tiek teikts – tās kartītes bija, bet sadarbības nekādas nebija, neviens neko ”nestučīja”, visi bija labi un draudzīgi. Tā ir nolieguma fāze, bet droši vien, ka tā nebija. Jāapzinās, ka šie cilvēki, kuri ir dzīvojuši dubultās dzīves, turpināja dzīvot un varbūt turpina dzīvot. Ja mēs neesam līdz galam to apzinājušies, tad pastāv iespēja, ka šīs kļūdas varam atkārtot līdzīgās situācijās.”

Kamēr tas nav izdarīts, nav iespējams pieņemt viedus secinājumus, uzskata eksperti. Turklāt pavasarī būs pieejams plašāks šo dokumentu klāsts, tāpēc līdz tam laikam būtu svarīgi izrunāt šos jautājumus ar saviem tuviniekiem. Galvenais neklusēt.