Kapseļu ielas bērnu namā īstenots nebijis projekts – radīta ģimeniska vide bērniem

Pievienot komentāru

Kapseļu ielas bērnu aprūpes centrā izdevies īstenot Latvijā vēl nebijušu projektu, – tajā gada sākuma tapa dzīvokļi ar cerību, ka pieteiksies sociālie darbinieki, kas būtu gatavi uzņemties rūpes par bērniem un nākt tajos dzīvot kopā ar bērniem.

Kapseļu ielas bērnu aprūpes centra augšstāvs, kur vēl nesen bērni dzīvoja lielās grupās, nu pārveidots par atsevišķiem, plašiem dzīvokļiem. Vienā no tiem jau trīs mēnešus kopā ar četriem bērniem dzīvo sociālā darbiniece – mamma – Sņežana Gluškova.

Sņežana uzņēmusies rūpēs par Jāni un Arafiju, kuriem ir pieci gadi, un Oskaru un Raivi, kuriem ir septiņi gadi. Bērniņiem ir smagi garīgās attīstības traucējumi, un viņi visu savu mūžu dzīvojuši bērnu namā.

“Bērni ir fantastiski, labi. Kustamies lēni, bet rezultāti ir ļoti lieli – bērnu attīstība, bērnu veselība, bērnu emocionālais stāvoklis, ko viņi nekad nav piedzīvojuši savā septiņu un piecu gadu mūžā,” stāsta Sņežana.

Sieviete saka, ka viņas pienākumos ietilpst tas pats, kas jebkurai mammai – gādāt, lai bērni būtu paēduši, nomazgājušies un saņemtu sirds siltumu un mīlestību.

“Mēs mācāmies nekāpt uz palodzēm. Viņiem viss interesē, viņi ir kā parasti bērni. Jā, viņiem ir diagnozes uz papīra, bet no otras puses, es nezinu bērnu, kurš iet blakus mammai klusu kā manta pie rokas un neko neprasa,” bilst Sņežana.

Ikdienā liels palīgs ir auklītes, kas Žannai nāk talkā pēc maiņu grafika. Vienai gādāt par četriem bērniem būtu pārāk grūti, turklāt kā jau bērni, neiztiek bez ķīviņiem un kaušanās. Lielākoties gan darbs ar bērniņiem sniedz gandarījumu, īpaši, ja redzams, kā viņu veselība un attīstība uzlabojas.

“Kādu mēnesi mācīju bērnu no rīta teikt: “Labrīt! Oskar, es tev došu buču”. Tā turpinājās mēnesis, pēkšņi viņš atnāk no savas gultas pats līdz virtuvei, tajā laikā viņš to nedarīja. Viņš gulēja tik ilgi, kamēr nāku celt ārā no gultas. Un te viņš pēkšņi atnāk blakus, saka: “Labrīt, mamma!” un sniedzas pakaļ bučai. Tas ir foršs rezultāts,” atklāj Sņežana.

Kāpēc Sņežana piekritusi šim nebūt ne vieglajam darbam? Viņa norāda, ka aicinājumu būt par mammu izjutusi sen, taču dzīve tā nav iegrozījusies. Abi ar vīru būtu gribējuši bērnus ņemt pie sevis, taču mājoklis ir krietni par mazu, turklāt Kapseļu ielas aprūpes centrā uz vietas pieejams plašs speciālistu loks, – rehabilotogi, mediķi, kas var palīdzēt jebkurā brīdī.

“Bez vīra es šeit nebūtu, ja viņš nedotu man savu “jā, ej dari, tas  ir tavs aicinājums,” tad manis te nebūtu. Satikšanās nav problēma, jo mēs ejam ārpusē šai ēkai, ir veikali, vīrs arī palīdz fiziski, viņš ir nokārtojis brīvprātīgā statusu, viņš var nākt ciemos un būt kopā ar bērniem, un viņš to arī dara. Pieredzes viņam nav, bet bērni iemāca, viņi parāda, ko viņi grib, ko negrib,” saka Sņežana.

Nākotnē vīzija gan ir, ka dzīvokļos ar bērniem ļautu dzīvot pāriem, kas kopīgi uzņemtos rūpes par bērniem. Likums gan pagaidām to neļauj. Labklājības ministrijā šo ideju it kā atbalsta, taču kavējas ar grozījumiem normatīvajos aktos.

Kapseļu ielas bērnu nama sociālā darbiniece Ēstere Zemīte skaidro: “Pa šiem trim mēnešiem redzam, ka bērni ir uzplaukuši, viņos ir pozitīva attīstība, nu te ir tāda ģimeniska vide. Tas, kas pietrūkst, ka būtu labi, ja tā būtu ģimene, nevis tikai viena sieviete – mamma, bet, ka viņa var nākt kopā ar vīru te dzīvot, un vīrs varētu būt stabils atbalsts un palīgs.”

Labklājības ministrijas pilotprojekts paredz, ka alga sociālajam audzinātājam jeb mammai vai tētim ir 800 eiro uz rokas, bet tajā ir atrēķināta nauda no ēdināšanas, un nav jāmaksā ne īre, ne komunālie rēķini. Projekts darbosies līdz 2020.gada rudenim, un tad tiks izvērtēta tā lietderība.

“Bet kas notiks pēc tam, man neviens nevar atbildēt. Protams, bērni pieķeras, sauc mani apzināti vai neapzināti par mammu, atbild uz smaidu,” saka Sņežana.

Pēc ilgas pieteikuma izvērtēšanas, jūlijā mammas darbu Kapseļu ielas aprūpes centrā sāks vēl kāda sieviete, kas rūpēsies par trim bērniem.