Kāda loma 1991. gada barikāžu laikā bija spēka struktūrām?

3 komentāri

Barikāžu laiks un atmiņas iegūst jaunu skatpunktu Baltkrievijas notikumu kontekstā. TV3 Ziņas meklēja atbildi uz jautājumu, kāpēc toreiz atšķirībā no OMON kaujiniekiem pret cilvēkiem barikādēs nevērsās ierindas miliči.

Ilgus gadus jautājums, vai tu dotos uz barikādēm, drīzāk skanēja simboliski. Jo laiks nereti romantizēts un arī iznākums ir – atgūtā valsts neatkarība. Tomēr notikumi Baltkrievijā parāda, ka process var būt arī asiņains. Pat ja vienkārši doties protestēt.

“Ja paskatāmies, kas šobrīd notiek Baltkrievijā, tad 90. gados tas būtu drausmīgi, kas notiktu, ja iekšlietu sistēma būtu tikpat uzticīga diktatūras režīmam,” saka turpmākais Rīgas Iekšlietu pārvaldes operatīvās reaģēšanas speciālo uzdevumu rotas komandieris Juris Rekšņa.

Latvijā tā bija daļēji. OMON jeb milicijas īpašo uzdevumu vienību augstākā vadība bija Maskavā. Uz omoniešu sirdsapziņas ir vairāku barikāžu aizstāvju nāve. Pārējā, tobrīd vēl milicija, jau skaitījās pakļauta vietējai varai.

“Bija ļoti daudz cilvēku, kuri bija lojāli Latvijai, bija cilvēki, kuri to neatbalstīja, un bija tādi, kas nogaida. Nu, kurā pusē, tad jau skatīsimies,” stāsta Rekšņa.

Savukārt Latvijas Republikas Augstākās Padomes Aizsardzības štāba radio sakaru centra vadītājs (1991) Māris Markuss norāda: “Laukos esošie faktiski bija savā vidē, kopā ar latviešiem bija drošāki. Bet tie, kas bija ienācēji, pēc armijas palikuši un palikuši milicijā, nu tie bija pavisam citas informācijas telpas cilvēki.”

Šo versiju barikāžu atceres divdesmitgadē apstiprināja nu jau aizsaulē aizgājušais tālaika Rīgas Iekšlietu pārvaldes priekšnieks Viktors Bugajs. Viņš pats izšķīrās būt lojāls Latvijai, taču toreiz sacīja, ka centies būt neitrāls. “Milicijā šīs lietas saasināja fakts, ka cilvēki ar dažādiem politiskiem uzskatiem strādāja kopā un tiem bija ieroči, kurus jebkurā brīdī varēja lietot. Visu izšķīra katra cilvēka psihiskā noturība un raksturs,” toreiz teica Bugajs.

Dzirkstele pulvera mucā, par laimi, neradās. Lai gan ir arī versija, ka vismaz brīdī, kad jau barikādes bija uzslietas, vēršanās pret protestētājiem vairs nebūtu milicijas spēkos.

“Milicija nemaz nevarēja būt pārliecināta, jo latvieši tomēr ir mežos bijuši, ka viņi tā viegli padosies… pret tiem daudzajiem tūkstošiem. Nu milicijai spēka nepietiktu, Čiekurkalnā bija viens milicijas pulks,” norāda Markuss.

Viena no versijām ir, ka Latvijai lojālo milicijas spēku īpatsvars palielinājās pēc OMON kaujinieku uzbrukuma Iekšlietu ministrijai, kurā tika nogalināti un ievainoti viņu kolēģi. Ļoti iespējams, ka uzbrukuma mērķis bija izprovocēt konfliktu, kas pāraugtu pilsoņu karā.

Krīzes situācijas darba grupas un LTF valdes loceklis (1991) Juris Strīpnieks saka: “Vismaz tie, kas šaubījās, kuriem nebija nekas pret jauno valsti, bet kas savu apsvērumu dēļ šaubījās, tie noteikti nolēma, ka pareizi ir pievienoties tai varai, kas ir.”

Un šeit mēs atkal atgriežamies mūsdienās. Kāpēc šāds scenārijs nav Baltkrievijā? Viena, noteikta atbilde nav iespējama. Lai arī barikādes tika veidotas, lai aizsargātos pret PSRS spēka struktūrām, tieši toreizējais valsts vadītājs Mihails Gorbačovs savā ziņā bija pārmaiņu iniciators.

Viņš noteikti nevēlējas PSRS sabrukšanu, taču bija gatavs atzīt, ka tā mirst.

Strīpnieks norāda: “Ja nebūtu pasludināta viņa pārbūve un atklātība, tad mēs LTF vadība jau sen būtu drošā vietā aiz restēm, izsūtīti, savākti un spīdzināti.”

Vaicāts, kādēļ to tagad nevar redzēt Minskā, Strīpnieks atbild: “Viņiem nav tā politiskā bāze. Ir prezidents, kura pakļautībā ir varas struktūras, un viņi ir tauta pret prezidentu.”

Skaidrs, ka stāstos, atmiņās un interpretācijās ir daudz subjektīvā. Un arī notikumu attīstība varēja būt cita. Tas, kas šos viedokļus vieno ir atziņa, ka neatkarības atgūšana, lai arī ar kritušajiem, taču pagāja ar samērā mazu upuru skaitu.