Kā Latvija izpilda ANO konvenciju – ar ko invalīdiem jāsastopas ikdienas dzīvē?

0 Komentāru

Šogad pirmo reizi tiks vērtēts, kā Latvija izpilda ANO konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, un cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija ”SUSTENTO” plāno vērst ANO uzmanību uz to, ka likumi Latvijā ir izstrādāti, bet nesokas ar to izpildi.

”Mums ir tik ārkārtīgi daudz šo caurumu, kur, no vienas puses, ir brīnišķīga likumdošana, bet, no otras, nekas nenotiek. Un tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, par ko mēs arī gribam runāt Ženēvā. Ir jādara kaut kas, lai šī rīcībpolitika veidotos pozitīva. Ir jādara kaut kas, lai visus šos skaistos likumus realitātē arī varētu ieviest,” komentēja ”SUSTENTO” valdes priekšsēdētāja Gunta Anča.

Piemēram, nedzirdīgajai skolotājai Mairai Bružei, kura studē pedagoģiju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai klausītos lekcijas, ir vajadzīgs surdotulks. Pēc likuma, mācību vajadzībām viņš ir nodrošināts. Valsts apmaksā 480 akadēmiskās stundas gadā. Bet realitātē tulku trūkst. Maira ir saskaitījusi: pagājušajā gadā apmēram pusi no lekcijām viņa apmeklēja viena pati. Un vairāk nekā 200 valsts apmaksātas surdotulka stundas tā arī palika neizmantotas.

Foto

”Ar tulka pakalpojumiem augstskolā ir problēma. Stundas ir daudz, bet ir grūti atrast tulku katru dienu. Jo skolā mācības ir katru dienu. Dažreiz arī sanāk būt bez tulka. Un tad ir ļoti grūti pašai klausīties,” atzīst Maira.

Savukārt rīdzinieks Jānis Čačs ir iestājies Rīgas Stradiņa universitātē – tā pagaidām ir vienīgā augstskola, kas ir pilnībā pielāgota cilvēkiem ratiņkrēslos. ”Es gribēju iegūt bakalaura izglītību, un pirmais, kas man ir jāskatās – nevis kurā augstskolā un kādu programmu es gribu iegūt, bet vispirms jāskatās, kura augstskola ir pieejama, un tikai pēc tā es varu izvēlēties programmu. Būtībā Rīgā nepaliek daudz augstskolu, ko izvēlēties,” saka Čačs.

Viņš atzīst: viņš cenšas apmeklēt tās vietas, kuras zina. Bet, piemēram, braucot ar draugiem uz kafejnīcu, kāds sākumā izkāpj un paskatās, vai tā ir pieejama. Un vides pieejamības ziņā atkārtojas tas pats stāsts: Būvniecības likums ir labs, bet tā izpilde – ne vienmēr.

”Ir vienmēr kaut kas tāds mazliet dīvains. Pieņemsim, sniegu satīra priekša uzbrauktuvēm, puķu podus noliek. Tādas lietas. Vai arī viss it kā ir pieejams, bet atstāj mazu slieksnīti tādu, piecu centimetru slieksni,” stāstīja Jānis.

Piemēru ir daudz, lai gan kopumā pēdējos gados situācija ir uzlabojusies. Pēc Labklājības ministrijas (LM) datiem, šajā mācību gadā skolās integrēti gandrīz 6000 jeb puse no bērniem ar speciālajām vajadzībām. Pirms pieciem gadiem šis skaitlis bija divreiz mazāks.

Kā vienu no pozitīviem piemēriem LM pārstāvji min arī personīgā asistenta pakalpojumu. Tas tika ieviests pirms pieciem gadiem, un tuvākajā laikā to plāno pilnveidot, lai padarītu elastīgāku. Piemēram, patlaban ir noteikts, ka strādājošiem invalīdiem pienākas pavadonis uz darbu, bet daudziem nepieciešama citāda veida asistenta palīdzība.

”Ja jūs jautājat, vai man vajag pavadoni uz darbu, nē, nevajag, jo man ir šoferītis, kas palīdz atbraukt. Ja jūs jautājat, vai man vajadzētu šeit cilvēku, kas man palīdz aiziet uz darba grupām, novilkt mēteli, es teiktu, jā, man vajag. Bet man nepienākas. Tādēļ, ka ir paredzēts tikai pavadonis, kas pavada uz darbu,” stāstīja Anča.

Šogad plānotas izmaņas invalīdu nodarbinātības veicināšanai. Latvijā dzīvo 180 000 cilvēku ar invaliditāti, un tikai trešdaļa no viņiem ir nodarbināti, kamēr Eiropas attīstītajās valstīs šis procents ir divas reizes lielāks.

Eksperti piedāvā dažādus variantus. Daudzās Eiropas valstīs ir tā saucamā kvotu sistēma. Ir noteikts, ka lielajos uzņēmumos vismaz 5% no darbiniekiem ir jābūt cilvēkiem ar invaliditāti. Latvijā tiek piedāvāts kompromisa variants: ieviest kvotas vismaz valsts un pašvaldību uzņēmumos.

”Nu kā var ministrija runāt, ka ir jāpieņem darbā cilvēks ar invaliditāti, ja ministrijā nestrādā cilvēks ar invaliditāti? Tas nozīmē, ka šai kvotu sistēmai vismaz tajā līmenī būtu jābūt,” vērtēja Anča.

Eksperti arī aicina vairāk iesaistīt darbā cilvēkus ar intelektuālas attīstības traucējumiem. Piemēram, tādi cilvēki lieliski tiek galā ar iepirkuma ratu savākšanu lielveikalos vai kamīna iekuru sagatavošanu.

Kopumā ANO konvencijā ir vairāk nekā 20 panti. Latvijas valdība savā ziņojumā organizācijai norāda četrus rīcības virzienus: izglītība, sociālā aizsardzība, nodarbinātība un sabiedrības izpratnes veicināšana.

Tuvākajā laikā ”SUSTENTO” sūtīs ANO savu redzējumu par invalīdu tiesību ievērošanu Latvijā. Martā Ženēvā notiks trīspusējas debates, bet augustā ANO pieņems gala ziņojumu par situāciju Latvijā un sniegs rekomendācijas tās uzlabošanai.

0 Komentāru