Ēriks Tomsons – Latvijas valsts vienaudzis, kurš kopā ar to šogad svinēs 100 gadu jubileju

Pievienot komentāru
Ēriks Tomsons – Latvijas valsts vienaudzis, kurš kopā ar to šogad svinēs 100 gadu jubileju
Foto: Ekrānuzņēmums

Šis gads Latvijā paies valsts simtgades noskaņās. Bet Latvijā ir arī cilvēki, kuri šogad svinēs savu simto dzimšanas dienu. Viņu vidū ir arī Ēriks Tomsons no Valmieras puses. 

Visas mūsu valsts vēstures smagākās lappuses viņš pieredzējis uz savas ādas. Savulaik viņš palīdzējis glābties arī simtiem latviešu bēgļu, kuri muka no kara šausmām. Par to Tomsona kungam desmit gadus nācās izciest sodu Sibīrijas lēģerī. Un par to viņam pēc brīvvalsts atjaunošanas arī Triju Zvaigžņu ordenis.

Kā tas ir piedzimt vienā gadā ar tik tikko dibināto Latviju un pēc tam visu mūžu nodzīvot vienā solī ar to? aiz muguras karš, palīdzēšana bēgļiem, izsūtījums un triju zvaigžņu ordenis, bet pāri visam – mīlestība pret Latviju. Tas ir stāsts par Ēriku Tomsonu.

Par spīti cienījamam vecumam, 99 gadus vecā Ērika atmiņa ir skaidra. Viņa jaunība pagāja brīvajā Latvijā. “Skaista bija Latvija brīvvalsts laikā. Jauni bijām, gājām uz ballītēm, un visādi gājieni. Jūrnieku formas bija skaistas, jūrskolas laiks visvairāk atmiņā palicis. Gājām uz meiteņu ģimnāzijām skolā, uz klases vakarā padejojām es ģitāru spēlēju,” viņš stāsta.

No sava garā mūža, kas gājis vienā ritmā ar Latvijas valsti, visspilgtāk atmiņā palikusi bēgļu pārcelšana uz Zviedriju 2. pasaules kara laikā. Nolietotā, vecā zvejas laivā, kur varēja saspiest vairāk nekā simts cilvēku, viņš glābis latviešus no represijām.

“Vienaudži, ar kuriem es augu kopā, puiši, tie cīnījās leģionā, frontē, es domāju, man arī kaut kas tāds jādara. un tad es izvēlējos to bēgļu pārcelšanu. Bija pieprasījums, un tā es iesāku to darīt. Es domāju, ka es arī kaut ko izdarīšu labu Latvijas labā. (TV3: Bet jums bail nebija?) Bailes… Nu cilvēkiem visiem ir bail, bet tās bailes jāmāk pārvarēt ir. Aizstum tās bailes kaut kur maliņā un ej ar ticību, ka izdzīvosi,” saka Ēriks.

Bēgļu pārcelšana notikusi tumsas aizsegā, naktīs. Tagad sirmais kungs spriež – tolaik ieguldījis visu savu jaunības spēku un drosmi, lai glābtu latviešus: “Jūrā zemūdene pabāza snuķīti un skatās, kas tur ir. skaties vienā pusē krievi pabāž ārā snuķīti, otrā – vācieši. virs galvas izlūklidmašīnas. Jūrnieki jau vispār nedrīkst baidīties. dziesmiņā ir tā – briesmas, bailes tas ir nieks, cīnīties ar viļņiem prieks.”

Pēc vienas no pārcelšanas reizēm, Tomsons palika Zviedrijā arī pats. Dažus gadus nodzīvojis Stokholmā, bet ilgojies pēc Latvijas. Mēģinājums atgriezties bija liktenīgs – krievi viņu noķēra. “Man iedeva augstāko mēru, zin. tāds pants 58 1a: “tēvijas nodevējs” un “spiegs”, “diversants”, bet man ar spiegošanu nekas kopīgs nebija. Es biju jūrnieks vienkārši, es palīdzēju tikt pāri radistam vienkārši, lai dabūtu sakarus,” stāsta sirmais kungs.

Sekoja spriedums – izsūtījums uz Noriļsku. Tur viņš sabija desmit gadus: “Tas drūmais laiks, es negribu pat to atcerēties, es labāk padomāju kaut ko labu, nekā atceros to.”

Kad visbeidzot, 1955. gadā viņam paziņoja, ka var doties prom, Ēriks visu nakti nevarējis aizmigt. “”Uz kurieni gribi braukt?” – man prasīja. Es saku: uz Latviju. Kur tieši? Es saku, man tēva mājas kaut kur pie Valmieras ir. “Nē, nē, nē – jūs tikai varat trīssimt kilometrus no jūras apmesties uz dzīvošanu. Tuvāk pie jūras jūs nevar iet, jūs esat jūrnieks un atkal uztaisīsiet kaut kādu gājienu.” Atbraucu uz Daugavpili, aizeju uz milicijas iecirkni, viņi jautā, kur gribu dzīvot. Es saku: Valmierā. “Nu tad brauciet uz Valmieru. Es saku: paldies!” atceras Ēriks.

Tā kā Ēriks skaitījās tiesātais, darbu atrast bija grūti. Taču tad vecais skolas biedrs paņēmis viņu par atslēdznieku rūpniecības kombinātā, tam sekoja vairāk nekā 20 darba gadi –  par brigadieri,  par meistaru, visbeidzot par ceha mehāniķi. Sievas Ainas pierunāts Tomsons 70 gadu vecumā devās pensijā ar nosacījumu – kad vien labpatiks, varēs iet uz Gauju makšķerēt.

“Pirms saulītes vislabāk ķeras – viss mostas dabā, putniņi lakstīgalas dzied, zivis arī grib brokastis ēst. Tad saķer asarīšus, atnes mājā un uztaisa, un noēd visu tā ka šņakst,” viņš saka.

Ērikam ir kupla ģimene, divas meitas un septiņi mazmazbērni. Ikdienā viņa uzticamākais draugs ir četrkājainā Lorija. Ar to viņš dodas pastaigās un izbraucienos ar rolleri. “Es tādus mērķīšus nospraužu, šis būs jāizdara pavasarī, tā es turos jo bezcerībā dzīvot ir galīgi garām,” teic Ēriks.

Viņam tāpat kā Latvijai šogad jāsvin lieli svētki, viņam gandrīz vienlaikus ar mūsu valsti apritēs simts gadu: “TV3: Ko jūs gribētu darīt 18. novembrī?) Jādomā un jāizdara – tā solīt un neizdarīt, man nekad nepatīk. Kaut ko skaistu jāiztaisa, kas patiktos visiem un man pašam. Kaut ko kapitālu skaistu, nevis tādu ikdienišķi, bet kaut ko tādu sevišķu, sevišķu.”