“Elles ķēķis” – muzikāls stāsts par trimdas latviešiem Ņujorkā un viņu radošajiem meklējumiem pagājušā gadsimta vidū

Pievienot komentāru
“Elles ķēķis” – muzikāls stāsts par trimdas latviešiem Ņujorkā un viņu radošajiem meklējumiem pagājušā gadsimta vidū

Latvijā pašlaik ir iespējams iepazīties ar kādu trimdas latviešu leģendu – leģendām apvītā Ņujorkas rajona “Elles ķēķa” bohēmistu dzīvi. Muzikālo stāstu ar šādu nosaukumu izveidojusi viena no “Elles ķēķa” mākslinieku atvasēm. Šī nelielā, bet dedzīgā jauno latviešu trimdas mākslinieku grupa ar saviem “Elles ķēķī” radītajiem darbiem iespaidoja latviešu diasporu arī citviet pasaulē, savukārt padomju laika Latvijā par viņiem gandrīz neko nezināja.

Es gan neesmu dzimusi “Elles ķēķī”, bet varētu teikt, Ņujorkas debesskrāpju ēnā. “Elles ķēķis” jeb “Hells Kitchen” ir vienkārši nosaukums vienam ostas rajonam Ņujorkā, un tur 1950. gados sāka darboties jauna, neparasta latviešu mākslinieku grupa.

Izrāde “Elles ķēķis” reizē ir stāstījums, reizē – dzeja un arhīvu video kadru skatīšanās. Šo uzvedumu veidojusi trimdas latviešu mūziķe Laila Saliņa, un ar viņu kopā uz skatuves aktieris – Gundars Silakaktiņš. Dzejnieki, rakstnieki, gleznotāji un mūziķi, – kas kā Otrā pasaules kara  bēgļi apmetās Ņujorkā, izveidoja nelielu, bet aktīvu latviešu mākslinieku grupu.

“Un tur uz dzīvi iekārtojās latviešu mākslinieki un tur tad arī viss sākās, ne jau tikai latviešu, visādu tautu, politiskie bēgļi un kā grupiņa sāka [darboties]. Viņi ar savu interesanto, moderno piegājienu, iespaidojoties no Amerikas kultūras, no Rietumeiropas kultūras, un tajā pašā laikā cenšoties uzturēt savu latvisko identitāti, izveidoja jaunu, modernu latviešu dzeju, kas ietekmēja arī citus latviešu dzejniekus un vēlāk tas izplatījās latviešu diasporā arī citur,” stāsta izrādes idejas, scenārija, dziesmu un video autore Laila Saliņa.

Lai arī “Elles ķēķa” mākslinieku daiļrades stils piešķīra jaunas dimensijas latviešu kultūras laukam un ietekmēja citus latviešu māksliniekus brīvajā pasaulē, tā laika padomju Latvijā par viņiem bija zināms ļoti maz. To atzīst arī izrādes režisors Silakaktiņš, kurš par “Elles ķēķa” radošo grupu līdz šim nebija zinājis.

“Tas man bija  liels atklājums, patīkams atklājums. Es pavisam savādāk paskatījos uz trimdas latviešiem, jo man bija tāds stereotips palicis, ka viņi ir tie pēdēji mohikāņi, kas mēģina uzturēt to latvietību caur tautas dziesmām, folkloru, un nekur pārāk necentās izrauties, bet izrādās, ka viņi ir dzīvi cilvēki un dara tādas pašas lietas kā mēs,” teic režisors.

Uzveduma autorei Saliņai stāsts par “Elles ķēķi” ir arī dziļi personisks, – tā centrā dedzīgi darbojās viņas vecāki: “Tā bija tāda izcila paaudze, ļoti interesanta, radoša, mani abi vecāki tur bija iesaistīti, Gunārs un Jautrīte Saliņa. Tēvs dzejnieks – varbūt viens no galvenajiem “Elles ķēķa” pavāriem un mana māte pa tiem gadiem uzkrāja materiālus, dokumentus par visu to laiku.”

Ar izrādi Saliņa vēlas Latvijas iedzīvotājiem pastāstīt par trimdas latviešu mākslinieku pienesumu Latvijas kultūrai. Tuvākās Elles ķēķa izrādes paredzētas Ungurmuižā un VEF kultūras pilī.