“Darbs ir, tikai tas jāmeklē!” Rēzeknieši pēc dzīvošanas svešatnē atgriežas mājās un dibina savus uzņēmumus 

13 komentāri

Divi puiši no Latgales pēc gariem gadiem svešumā tomēr laimi atraduši dzimtenē. Abi rēzeknieši ar atšķirīgām profesijām un dzīves gājumiem dala līdzīgu atgriešanās stāstu.

Lai gan darbs ārzemēs nesis finansiālu piepildījumu, tas nav spējis dot mieru, un nu abi Latvijas dzimšanas dienu svin mājās.

Šajā pavasarī rēzekniešus iepriecināja jaunas, mūsdienīgas kafejnīcas atklāšana. Aizaugušā zemesgabalā Igors Ņikitins iekārtoja ābeļdārzu pilsētas centrā, kur svaigā gaisā ieturēties un bezrūpīgi pavadīt laiku. Izrādījās, ka šādas vietas rēzekniešiem trūcis – par apmeklētību nevar sūdzēties.

“Piektdienu, sestdienu vakaros bija dzīvā mūzika, labi apmeklēti. Tas bija kaut kas jauns, un arī pieeja bija citādāka. Prieks, ka cilvēki novērtēja, jo tas bija risks. Kaut kas tāds pilsētā mums nav, pieeja gan dzērienu, gan ēdienu izvēlē ir citādāka un prieks, ka vietējie novērtē. Noīrēt telpas un atvērt kafejnīcu likās banāli. Tāpēc radās ideja par ko unikālu, to kā nav mūsu pilsētā. Izvēlēta šī vieta, kas bija pamests dārzs, viss bija aizaudzis. Atstājot ābeles un pārējos zaļumus, Rēzeknes centrā ir vieta, kur pazust kā zaļā dārzā,” stāsta Igors.

Pēc pirmās veiksmīgās un rosīgās darba sezonas kafejnīcas saimnieks gada aukstajos gadalaikos turpina nodrošināt kafijas pauzes uzņēmumiem un mielastu ballītēm, kā arī paplašinās.

“Secinot, ka bija apmeklēti mūzikas pasākumi, dažreiz cilvēkiem prasījās uzdejot. Plāns paplašināt teritoriju, uztaisīt deju placi, lielāku skatuvi. Plānojam katru nedēļas nogali būs koncerti,” bilst Igors.

Pašlaik viņš īsteno savu sirdsdarbu, turklāt to dara savā dzimtajā pilsētā. Rit jau trešais gads, kopš viņš te atgriezies un nenožēlo ne mirkli, jo pēc ilgstošas dzīvošanas Anglijā sapratis, ka īstās mājas tomēr ir šeit. Toreiz Igors aizbrauca it kā tikai uz trīs mēnešiem piepelnīties, taču daži mēneši pārauga sešos gados.

“Man bija auto rezerves daļu tirdzniecība. Sfēra nav diez ko tuva, bet tā kā tas nesa labu finansiālo pienesumu, tajā mēs darbojāmies. Kad atgriezos, vajadzēja regulāri lidot uz Angliju darba darīšanās. Vienu brīdi nesapratu, kā es varēju nodzīvot sešus gadus. Vide absolūti sveša. Nezinu, kāpēc ārzemēs dzīvojošie latvieši savā starpā nav draudzīgi. Bija gadījumi, kad ej pa ielu, dzirdi latviešu valodu un pasveicini, bet īsti pat neatsaucās cilvēks,” norāda Igors un bilst: “Vari braukt ar dārgu mašīnu, bet tik un tā nebūsi nekas tajā sabiedrībā. Paliec par iebraucēju. Nav tā, ka kāds nāk sejā un saka, bet to jūt.”

Līdzīgi stāsta Viktors Blohins, kurš pirms pusotra gada dzimtajā Rēzeknē atgriezās pēc astoņu gadu prombūtnes. Anglijā veica dažādus darbus, tajā skaitā bija palīgstrādnieks noliktavās vai apsargs, bet šeit ir pats sev saimnieks – vada savu trenažieru zāli. Turklāt zīmīgi, ka tā ierīkota bērnības mājas pagalmā.

“Izvēle nebija konkrēta. Ēku pārdeva, sapratu, ka derēs. Tā sanāca. Šī ēka atrodas pilsētas centrā, ātri var nokļūt no visām malām. Gandrīz visu dzīvi trenējos, tas ir mans hobijs un darbs. Plānoju vēl, kad biju šeit. Nebija naudas, negribēju ņemt kredītus, aizbraucu, piepelnījos, sapratu, ka ir laiks atgriezties,” stāsta Viktors.

Arī pēc ilgstošas dzīvošanas Viktors Angliju nav līdz galam šo zemi izjutis kā savu un pieņēma lēmumu līdz brīdim, kad meitai sāksies skolas gaitas, atgriezties mājās.

“Negribēju, lai mani bērni aug tur. Pārāk daudz nacionalitāšu, mentalitāte atšķiras no Latvijas mentalitātes. Gribēju, lai aug šeit. Pirmo gadu ļoti velk uz mājām. Tad sāc pierast. Pēc tam atkal sanāk. Ja atbrauc uz šejieni, tad saproti, ka gribi uz mājām…Ir labi dzīvot, kur apkārt ir taciņas, pa kurām esi gājis, ģimene ir blakus. Gribētu uzrunāt cilvēkus, kas ir ārzemēs, lai iekrāj naudu un atgriežas dzimtenē. Ir daudzi piemēri, arī man draugi, kas atgriežas un atrod labu darbu. Darbs ir, tikai tas ir jāmeklē. Mēs vienmēr būsim sveši, lai arī kur mēs ārzemēs dzīvotu,” saka Viktors.