Dailes teātris simtgadi sagaida Covid-19 ēnā; jaunais direktors Žagars teātrim sola “restartu”

Pievienot komentāru

Tāpat kā daudzi ir izslāpuši pēc iespējas drīzāk klātienē atkal baudīt kultūras pasākumus, arī aktieri ir noilgojušies pēc publikas. Runājot Dailes teātra direktora Jura Žagara vārdiem, bez publikas “tas teātra brīnums nerodas”.

Juris Žagars vairāk nekā 25 gadus uz Dailes teātri nācis kā aktieris, pēdējos trīs mēnešus – kā direktors. Pastrādāt gan paguva vien pāris nedēļu, kad valstī pēkšņi izsludināja ārkārtas stāvoklī. Izrādes jāatceļ, izdevumi jāsamazina, cilvēki – jāatlaiž.

“Nākt uz teātri kā direktoram vai kā aktierim ir divas dažādas lietas. Galvenā loma gan nav mazāk stresaina, jo visas izrādes izdošanās lielā mērā atkarīga no Tevis viena. Tā kā es teiktu, – ja teātrī esi spēlējis lielas lomas, atbildība ir pierasta lieta,” saka Žagars.

Kam paprasīt padomu nebija, jo tādas “Covid pieredzes” nevienam arī īsti nav. Nācās tikt galā paša spēkiem. “Apstākļi visiem bija vienādi – zini tikai dažas dienas uz priekšu, līdz ar to nav vērts censties plānot ko tālāk. Sākumā varbūt bija sajūta kā skolas laikā, kad pazuda elektrība un var nenākt uz skolu, bet tas ir bērnišķīgi, jo, ja esi vadītājs, nevari ļauties tādām sajūtām,” bilst Žagars.

Izrādes teātra Lielajā zālē nav notikušas kopš marta sākuma. Krēsli apklāti, gaismu ieslēdz tikai filmēšanas vajadzībām.

“Tas ir tas, kas ļoti pietrūkst šai laikā – sestā maņa, kas ir ne dzirde, ne oža, bet sajūta. Enerģētiskais kontakts ar skatītāju. Tas ir tas, kas ir maģisks, kad notiek laba izrāde,” stāsta Žagars.

Pašam Žagaram kļūšana par direktoru gan nozīmēja, ka no skatuves jāatvadās – vismaz savā teātrī. Vien jānospēlē trīs lielās izrādes, kamēr publika tās pieprasa – “ART”, “Lauva ziemā” un “Salemas raganas”. Pēc tam atliek vien filmas vai lomas citviet.

Šiem skatuves dēļiem Žagars ir pateicīgs par daudzām brīnišķīgām lomām un karjeru. Tagad uzskata, ka tas jāatstrādā, ļaujot mākslu radīt citiem.

“Kad esi nospēlējis izrādi, atgrimējies un ej pāri skatuvei pēc izrādes, tu pilnīgi jūti, ka tā skatuve ir silta. Tur ir kaut kāda tāda enerģētika. Viņa tā kā dun, bet tas notiek tikai pēc labām izrādēm,” saka Žagars.

Krīze likusi citām acīm paraudzīties uz skatītāju rindām. Nesamērīgi lielā zāle ar 1000 sēdvietām neatmaksājas. To piepildīt ik vakaru ir neiespējami, bet, atstātas tukšas, aizmugurējās rindas bojā izrādes enerģētiku, stāsta Žagars.

Vēl pirms krīzes dzima plāns par īpašu, bīdāmu sienu, kas ikdienā zāli samazinātu, taču tagad tieši šis plašums dod cerību teātrim kā vienam no pirmajiem atkal pulcēt uz izrādēm telpās, izretojot skatītājus tālāk citu no cita.

“Covid-19 krīze ir atsevišķs gadījums, kad zāles lielums nāk par labu. Varam šeit sasēdināt 250 cilvēkus, pat ievest tos zālē pa atsevišķām ieejām tā, lai tie foajē nesatiekas, radot Covid drošu kultūrtelpu. Liels jautājums vienīgi paliek, – ja zālē sasēdinām 250 cilvēkus, distancējot tos caur vienu rindu un vienu divām vietām, vai tukšās vietas “nenokaus” izrādes enerģētiku, jo teātris ir kas tāds, kur savācam cilvēkus kopā tumšā telpā. Tikai tad tas teātra brīnums var notikt! Visticamāk, to nevarēsim vēl ilgi, tā kā teātrim ilgi būs problēma, ka visa tā būtība ir pretrunā Covid-19 ierobežošanas pasākumiem,” norāda Žagars.

Šobrīd teātra mēģinājuma telpā režisors un aktieri gatavojas brīdim, kad atkal satiksies ar skatītāju.

Par Viestura Kairiša iestudēto ”Jūsmotāju” tiešsaistes versiju pats direktors gan ir dažādās domās – varēja būt veiksmīgāks projekts. Savukārt nākamajā piektdienā pirmizrādi piedzīvos sezonas ”pieslēgums” – koncerts vasaras dārzā, kur distanci nodrošinās sēdvietas pie galdiņiem. Tā beidzot būs iespēja aktieriem atkal sastapties ar publiku klātienē.

Vai ikdienas skrējienā atliek laiks aizdomāties, kas licis pasaulei apstāties? Žagars atsaucas uz izcilo ebreju vēsturnieku Juvalu Noa Harari (Yuval Noah Harari) – pie vainas esot cilvēku arogance, pārliecība par spējām tikt ar visu galā. Izrādās – nespējam vis.

“Ir jāsaprot, ka kaut kas ir ārpus Tavas un pasaules kontroles. Tā ir pieredze, kas totāli izmainīs cilvēku domāšanu, ka daudz kas atkarīgs no fatālām lietām, ne pret visu vari būt nodrošinājies. Bet es neteikšu, ka personīgi man tā ir šoka sajūta. Mēs, mākslinieki, nekad nevaram būt droši par nākotni. Otra lieta – mans bizness ir tāds, ka desmit gadu garumā nezinu, kāda būs nākamā ziema. Ir pierasts, ka nevari kontrolēt lietas,” bilst Žagars.

Šis ir teātra simtais gads, bet svinībām nākas pagaidīt. Tas ir vēl viens spilgts pierādījums, ka cilvēks nespēj kontrolēt visu. Iespējams, joku izspēlējis pats teātra dibinātājs Eduards Smiļģis.

“Korekcijas ir pareizas, jo teātrim nepieciešams restarts. Smiļģis to būtu gribējis – viņš pats vairākkārt restartējis teātri. Šai gadījumā Covid mums palīdz. Protams, ka nosvinēt tā, kā gribējām, mums šobrīd neizdosies, bet atzīmēt gan. Idejas mums jau ir,” atklāj Žagars.

Vasaras beigās Dailes teātra gaiteņos sāks filmēt seriālu – vēsturisku melno komēdiju “Dailes vara”, kas vēstīs par teātra aizkulisēm 70. gadu beigās. Grupējumiem un intrigām, kam pa vidu – LKP Centrālkomitejas pirmā sekretāra Augusta Vosa atentāta plānošana.

Bet ar ko atmiņā paliks simtgades direktors? Žagars cer, ka teātri būs izdevies izvest cauri vētrām. Un, galvenais, padarīt labāku.