1 komentārs

26.decembra vakarā jau septiņpadsmito gadu būs vērojama “Latvijas lepnuma” ceremonija – tiks pasniegtas balvas cilvēkiem, kuri ir mūsu vidū un izceļas ar īpašu varonību, cilvēcību, sirdssiltumu.

Nācās krietni papūlēties, lai iekļautos epidemioloģiskajās prasībās, bet tas izdevās.

Tāpat kā pīrāgi un Ziemassvētku eglīte, arī “Latvijas lepnuma” ceremonija kļuvusi par Ziemassvētku neatņemamu tradīciju. Taču kā itin visu mūsu dzīves, pandēmija ietekmējusi arī tās norisi. Nav ne skaisti klāto galdiņu, ne sarkanā paklāja, bet tas nemaina būtisko, ka mēs šeit pateicamies cilvēkiem, kuri ir mūsu vidū un ar kuriem patiesi lepojamies.

Ceremonijas ierakstam gatavojās divi pasākuma vadītāji. Arnim Krauzem šogad pievienojusies kolēģe Agnese Drunka, kura “ar un pie” “Latvijas lepnuma” bijusi turpat visus tā pastāvēšanas 17 gadus – dzīvojusi līdzi varoņiem un veidojusi par tiem stāstus. Tā gan plānots gluži nebija, lai neteiktu, ka Agneses iesaistīšanās izglāba ceremonijas norisi.

“Pateicoties Covidam, uz to brīdi, kad Arnis bija izcelts no darba ritma ārā, man otrdienas vakarā atskanēja zvans. Un esot tik ilgus gadus blakus, iekšā, es sapratu, ka nu tas ir tas stāsts. Es pirmo “Latvijas lepnumu” atceros, kā sāku raudāt, tā beigās beidzu. Kārtējais izaicinājums. Kurā mums jāpieņem to, kas nāk pretī. To es esmu darījusi,” saka “Latvijas lepnuma” ceremonijas vadītāja Agnese Drunka.

Arnis Krauze būtu braucis pie katra no “Latvijas lepnumiem” pats un pasniedzis viņiem balvas personīgi, taču zvans no SPKC un ziņa, ka ir bijis kontaktpersona, lika nonākt pašizolācijā. Tas pats arī ilggadējai “Latvijas lepnuma” vadītājai Evelīnai Strazdiņai.

“Šis ļoti dīvainais laiks un gads licis distancēties, izolēties, bet nav licis mazāk darīt labos darbus. Varbūt tieši gluži otrādi – neraugoties ne uz ko, tāpat bija daudz pieteikumu. Neraugoties ne uz ko, desmit īpašos cilvēkus godināsim,” saka “Latvijas lepnuma” ceremonijas vadītājs Arnis Krauze.

Tieši balvu saņēmējiem šis gads būs pat vēl īpašāks. Katram tiek nedalīta uzmanība.

Producente Ilze Ūdre ceremoniju veido devīto gadu un stāsta, – ja iepriekš izaicinājums bija vienā dienā izdekorēt telpu, saaicināt viesus, rezervēt mūziķus un to visu vēl saskaņot ar prezidenta dienaskārtību, tad šogad faktiski jāorganizē desmit atsevišķas ceremonijas.

“Šogad ir jādodas pie katra “Latvijas lepnuma” individuāli, kas nozīmē, ka 10 reizes filmēšanas komanda dodamies busiņā uz “Lepnuma” iedvesmas vietu, vienojamies, un bez tā visa katru dienu esam reaģējuši uz Covidu, bet arī filmēšanas procesā,” stāsta Producente Ilze Ūdre.

Uz vienu no šādām balvas pasniegšanām no Rīgas uz Smilteni devās arī pasaules apceļotājs Kārlis Bardelis. Viņš airu laivā pieveicis Kluso okeānu un, uzrunāts pasniegt balvu vienam no “Latvijas lepnumiem”, nospriedis, ka tas jāizdara ar velosipēdu.

“Man bija uzreiz doma – kā es tā braukšu ar busiņu uz Smilteni! Es varētu kaut kādā veidā šo balvas saņēmēju godināt ar kaut ko, kas man ir. Ja būtu gleznotājs, uzdāvinātu gleznu. Esmu piedzīvojumu cilvēks, varētu piedzīvojumu uztaisīt,” stāsta Bardelis.

130 kilometru tālajā ceļā balvu mugursomā Kārlis tomēr neveda, baidoties apskādēt. Pa ceļam benzīntankos uzpildīja siltu ūdeni un nodrošinājās ar nelielām uzkodām. Bija gana laika pārdomāt, ko “Latvijas lepnuma” ieguvējai vēlas pateikt.

“Otrā dienā viss bija super! Nejutu.. Cilvēki, kuri sagaidīja, saka – tev jau nekas! Nē, es arī esmu cilvēks un man jāminas. Sanāca diezgan! Ar visu ēšanu un pauzēm pa vidu sanāca ap septiņām stundām. Kas bija svarīgi, man vajadzēja iekļūt tais telpās tā, lai Inguna mani nepamana. Lai viņai būtu pārsteigums. Es lavījos iekšā, un kādi vietējie jau – tas ir tas! Tas trakais! Es ātri pazudu un noslēpos,” stāsta Bardelis.

“Latvijas lepnuma” ceremoniju skatieties šovakar plkst.20.40 TV3!

Par projektu

”Latvijas Lepnums” ir 2004. gadā aizsākts kanāla ”TV3” (SIA All Media Latvia) sociālās atbildības projekts, kas jau vairāk nekā 16 gadu garumā ”Latvijas Lepnuma” godināšanas ceremonijā apbalvo līdzcilvēkus, kuri ar pašaizliedzīgu, nesavtīgu rīcību un iedvesmojošu darbu ir padarījuši Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu.