“Citas izejas nebija.” Profesors Taivāns atklāti par sadarbību ar “čeku”

39 komentāri

Ja gribēja ”taisīt karjeru, nevis atsēdēt kaut kādos institūtos”, tad vajadzēja sadarboties ar Valsts drošības komiteju – tā norāda Āzijas pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Leons Taivāns. Viņš ir viens no nedaudzajiem sabiedrībā atpazīstamajiem cilvēkiem, kurš atklāti atzinis, ka bijis ”čekas” ziņotājs.

Taivāna personīgā attieksme par savu sadarbības faktu gan ir ļoti atšķirīga nekā dzejniekam Jānim Rokpelnim, kurš arī tikko kā atzinis, ka bija ”čekas” aģents, un paudis par to nožēlu. ”Kas attiecas uz Jāņa Rokpeļņa atzīšanos – man liekas, ka tā ir pārāk emocionāla, pārlieku pašmokoša,” tā raidījumam ”LNT Ziņu Top 10” saka Taivāns.

LU profesors aicina Latvijas iedzīvotāju sadarbību ar ”čeku” un kolaboracionismu kā tādu nevērtēt šauri melnbaltās kategorijās: ”Tā kņada [par ”čekas maisiem”] ir pilnīgi lieka, tā ir pārprasta, tā ir dzīve melnā un baltā kategorijās – ”tur ir nodevēji un tur ir labie”.”

Taivāns atgādina – padomju vara Latvijā bija iesakņojusies, gandrīz neviens neticēja, ka Latvija varētu atgūt neatkarību, tāpēc cilvēki ”integrējās esošajā sabiedrībā, sadarbojās ar esošo varu”.  ”Citas izejas, es domāju, šeit nebija,” saka profesors.

Taivāns par čekas aģentu savervēts 1969. gadā, kad dzīvoja Maskavā. Viņš uzsver, ka nav postījis cilvēku dzīves un nav ar saviem ziņojumiem kādu kompromitējis.

”Sevis attīstīšanai, un, lai savā specialitātē veiksmīgi strādātu, tev ir vajadzīgi kontakti. Padomju Savienība ir slēgta valsts – kā tu vari tos kontaktus dabūt? Tev vajag tikties ar citiem zinātniekiem, dabūt literatūru – liela daļa bija speciālā glabāšanā utt. Tātad vajadzēja to lojalitātes komplektu dabūt. Tas ietvēra sevī būšanu par partijas biedru un otrs – sadarbošanos ar VDK. Tas nebūt nenozīmē, ka tu iesi un ”stučīsi” par visiem saviem draugiem, nē.”

Kā stāsta LU profesors, viņš drīz vien sapratis, ka Maskavā ir jāizvairās no kontaktiem ar latviešiem, lai nevajadzētu par viņiem ziņot ”čekai”. Pārsvarā Taivāns ziņojis savām sarunām ar ārvalstu kolēģiem, ar kuriem pārrunātas profesionālas lietas. Tāpat Taivānam vajadzēja sniegt konkrētu cilvēku raksturojumus.

Taivāns ir pārliecināts – ja Latvijas vietējā elite nebūtu sadarbojusies ar padomju varu, tad tā būtu pilnībā iznīkusi. Tas nozīmē, ka nebūtu arī cilvēku, kuri vēlāk spēja atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti. Ja visi būtu pateikuši, ka nesadarbosies padomju varu un visu dzīvi ”stādītu puķes”, tad  ”visi latvieši sēdētu kaut kur mežos, pie dobēm, pie govs astēm, bet nebūtu tās elites, kas beigās spēja pārņemt valsti”, uzskata LU profesors. Viņš uzsver: ”Mēs esam dabūjuši neatkarību – tāpēc, ka tāda elite bija, un tāpēc, ka tāda sadarbība ar [padomju varu] bija.”

Taivāns norāda, ka iekaroto tautu liktenis nav viegls: ”Ir jāsaprot, ka patriotisms ir tāda monēta ar divām pusēm. No vienas puses ir patriotisms, no otras – lavierēšana, sadarbošanās ar to lielvaru, zem kuras tu esi. Tā ir neizbēgama mazu tautu un kolonizētu tautu būšana.”

Vienlaikus Taivāns pievienojas tiem, kuri aicina bijušos ”čekas” aģentus stāstīt par savu sadarbību publiski. LU profesors sadarbībā atzinās jau deviņdesmitajos gados: ”Mēs izrunājām šo lietu savulaik ar Juri Rubeni. Mums bija tāda ideja, ka vajadzētu sākt tautas attīrīšanu vai tautas morālo rehabilitāciju ar to, ka garīdznieki vispirms pateiks, kurš ir sadarbojies. (..) Nolēmām tā, ka es tad pastāstu par savu sadarbību, un ar to aicinu Latvijas garīdzniekus atzīt savu sadarbību ar VDK.” Taivāns gan ar rūgtu smaidu sejā atzīst, ka viņa piemēram un aicinājumam neviens nav sekojis: ”Tās ir bailes.”