Komentāri

“Nepaspēju aiziet līdz veikalam, jo satiku kaķi pazīstamu. Vajadzēja glaudīt! Būtu jau veikalā. Piecas minūtes mīlinājos ar kaķi, tā nu man izgāja. Četrus cilvēkus zaudēju… Tik sāpīgi, ka līdz šodienai nav vainīgā!” stāsta Irēna. Uz jautājumu, vai viņa tic, ka vainīgais tiks atrasts, sieviete atbild: “Nē. Ja trīs gadu laikā nav vainīgā, kas tad tur… Lai, lai dzīvo tie, kas… lai dzīvo!”

Neticība, ka taisnība uzvarēs, ir vienojošais, runājot ar Zolitūdes upuru tuviniekiem. Trīs gadi viņiem šķitis pietiekams laiks, lai vainu pierādītu. Cietušo skepsi nemazina arī tas, ka tagad ir nosaukti deviņi aizdomās turētie, no kuriem pieci bez būvniecības noteikumu pārkāpšanas atbild arī par nonāvēšanu aiz neuzmanības. Tie ir: būvinženieris Ivars Sergets, būveksperts Andris Gulbis, būvuzraugs Mārtiņš Draudiņš, arhitekts Andris Kalinka un Re&Re būvdarbu vadītājs Staņislavs Kumpiņš. Neviens savu vainu nav atzinis.

“Nevar salīdzināt, ka gāja bojā 54 cilvēki, un maksimālais sods ir septiņi gadi… Tikai tāpēc, ka prokuratūra sasummēja divus pantus, maksimālo sodu. Protams, jautājums – vai ar to, ka kāds sēdēs cietumā, mazinās sāpes. Taču tas var parādīt cilvēka dzīvības cenu un vai ir iespējams taisnīgums. Sajūta, ka taisnīgums nav panākts, visas firmas turpina strādāt un turpina pelnīt,” uzskata Regīna Ločmele-Luņova, biedrības Zolitūde 21/11 vadītāja.

Biedrības vadītāja rūgti secina, ka no visiem iesaistītajiem morālo atbildību uzņēmies tikai viens – veikals Maxima, kas burtiski pirms pāris nedēļām panāca mierizlīgumu un pauda gatavību katra upura ģimenei izmaksāt 100 000 eiro.

Daudziem gan šis žests nāk krietni par vēlu un vairāk atgādina biznesa darījumu, saka biedrības vadītāja, tāpēc viņi atsakās.

Taču visvairāk sāpot sirds, ka būvnieki tā arī ne reizi nav paskatījušies cietušo ģimeņu acīs.

Lasi vēl