Bijusī Augstākās Padomes deputāte: Jā, ir pandēmija, ir grūti, bet pret mums neviens nestāv ar ieročiem

52 komentāri

4. maijā pirms 31 gada Latvija atjaunoja neatkarību pēc 50 okupācijā pavadītiem gadiem. To dienu cīnītāji saka, – arī šodien Latvijai nav viegli, bet šis laiks nav salīdzināms ar to, kad sveša vara stāvēja pret mums ar ieročiem. Gan valsts svētkos, gan katru dienu – viņi aicina novērtēt to, ka mums ir sava Latvija.

Šis ir jau otrais gads, kad pandēmijas dēļ plašas valsts svētku svinības nenotiek. Valsts augstākās amatpersonas un iedzīvotāji pa vienam devās pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus.

“Mums ir vajadzīga sava valsts, un to mēs atguvām, atguvām paši priekš sevis – visiem latviešiem tā ir šodienas Latvijas sākuma diena. Ir ļoti daudz izaicinājumi, bet, paldies Dievam, tie nav tādi izaicinājumi, kā tie bija pirms 31 gada, kad mums bija jācīnās pret okupantiem, šodien mūsu izaicinājumi ir mūsu rokās,” teica Valsts prezidents Egils Levits.

1990. gada 4.maija rītā pie Augstākās Padomes ēkas un visā Latvijā tūkstošiem cilvēki skaitīja līdzi – vai pietiks deputātu balsu, lai pieņemtu neatkarības deklarāciju. Bijušie Augstākās Padomes deputāti saka, – tas bija balsojums, kas izveda valsti no Padomju smaceņa, turklāt sabiedrības kopējā viļņošanās, cerības, ka beidzot būs neatkarība, bija tik lielas, ka neviens no deputātiem pat neuzdrošinājās domāt, ka varētu atkāpties.

Ilggadējais Latvijas diplomāts Indulis Bērziņš, kurš arī 90. gadā balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, saka, – tāpat kā toreiz, arī šodien tautai ir jāapzinās – viss ir tikai pašu rokās.

“Mūsdienās jau arī tu šo briesmīgo situāciju ar slimību ietekmēt nevari, bet tu vari ievērot drošības pasākumus un vakcinēties. Vai tas dod 100% rezultātu? Nē! Bet katrā ziņā tas ir tas, ko tu pats, ko mēs paši varam izdarīt. Mēs toreiz izdarījām visu, kas bija mūsu spēkos. Paldies Dievam, kopējā situācija bija veiksmīga. Padomju Savienība un padomju režīms izrādījās daudz vājāks,” saka Bērziņš.

Atminoties padomju okupācijas garos gadus – neatkarības cīnītāji aicina novērtēt atgūto brīvību.

Bijusī Augstākās Padomes deputāte, 4. maija deklarācijas kluba prezidente Velta Čebatorenoka stāsta: “Man bija kādi 7…8 gadi, nebija baltmaizes; Latvijā, kurā aug kvieši, nebija baltmaizes. Man bija brālis un māsa, skolotāja iežēlojās, man iedeva trīs tās bulciņas – es, ejot mājās, apēdu vienu, atnācu mājās, nebija ne brāļu, ne māsas, apēdu otru un pašā vakarā trešo. Jums varētu būt tāda vēlme pēc baltmaizes, ka jūs nevarat izturēt? Jums arī nav jādzīvo bailēs, jūs varat droši paust savu viedokli.”

Arī šobrīd valsts brīvība nevajadzētu uzskatīt par pašsaprotamu. Kā bijām iekārojama valsts, tā turpinām tāda būt. Bērziņš pauž uzskatu, ka atjaunotās Latvijas gados ir paveikts ļoti daudz un tautai tas, viņaprāt, būtu jāapzinās.

“Dalība NATO, to ļoti labi saprot, ko tas nozīmē, arī Krievija, Krievijas prezidents Vladimirs Putins, tas ir galvenais mūsu drošības un neatkarības garants. Vai mēs esam izdarījuši visu stiprinot savus bruņotos spēkus, darot citu, lai sabiedrība būtu veiksmīga, pārtikusi, lai cilvēkiem būtu vēlme Latviju sargāt, ja pienāktu tāds brīdis? Droši vien visu mēs neesam un nemaz nevaram izdarīt. Mēs ļoti izteikti mīlam sev pelnus kaisīt uz galvas un teikt, ka viss ir slikti. Mums nav pamata sevi uzskatīt par nīkuļiem. Mēs esam viena kārtīga valsts, nopietna valsts,” norāda Bērziņš.

Taču arī šodien valstij ir daudz izaicinājumu, tomēr tie nav salīdzināmi ar laiku, kad Latvija bija svešas varas pakļautībā.

“Jā, ir pandēmija, ir grūti, bet pret mums neviens nestāv ar ieročiem, mums nav svešas varas armija mūsu valstī. Demokrātijai ir tā skumjā puse, ka ir brīva iespēja runāt, bet diemžēl es uzskatu, ka ir daudz stingrāk jāprasa no tiem, kas izsakās pretvalstiski, pret tiem, kas izsakās ļauni – tās prāta bagāžas un inteliģences bagāžas tur ir maz. Tā ir tāda interneta problēma, ka jebkurš muļķis var izteikties, bet lielākā tautas daļa masa ir ļoti sakarīga. Vajag celties un strādāt, nevis sēdēt dīvānā un vaidēt,” saka Čebatorenoka.