“Bija pilnīgi nelaimīgs, notievējis…” Ģimene Pierīgas mežā izglābj pamestu runčuku

3 komentāri

Pērnā gada maijā Prikuļu ģimene Pierīgas mežā atrada deviņus gadus vecu runci, kuru iepriekšējie saimnieki atstājuši mežā un, lai viņš neatrastu ceļu mājup, nogriezuši pat ūsas. Tagad runcis Bobis atkopies un dzīvo mīlošā ģimenē.

Baudot maija saulīti mežā, Dagnija ar Ilmāru un dēlu Ralfu krūmos pamanīja nelaimes čupiņu – kaķi.

“Pilnīgi nelaimīgs… notievējis, viss ķermenītis un seja bija klāti ar ērcēm. Tas bija ļoti briesmīgi…Un tās acis uz mums skatījās tā, kā es nevaru aprakstīt – viņš bija izmisis, nelaimīgs, lūdza pēc palīdzības,” stāsta Dagnija.

Sākumā Dagnija ar vīru aizveda runčuku uz dzīvnieku patversmi ”Ulubele”, lai pārbaudītu viņa veselību. Nepilnu mēnesi viņš bija pavadījis karantīnā, un tad beidzot kaķīti varēja adoptēt. Kopš jūnija Bobis, tieši šādu vārdu runčukam piešķīris Ralfs, dzird tikai tādus mīļvārdiņus.

Pirms tam ģimenē jau dzīvoja divi kaķi – Daikijs un Traipiņš, bet, ieraugot Bobi tik dziļi nelaimīgu vienu pašu mežā, Ralfam bija skaidrs, ka runčuks jāņem pie sevis.

“Viņš bija pamests, viņam nebūtu neviena, kurš viņu paņemtu. Labāk būtu atdevuši patversmei, tad viņam būtu, ko ēst un kur dzīvot,” bilst Ralfs.

Visi trīsi bija sapratuši, ka runčuku mežā kāds bija speciāli atstājis, jo, lai viņš nevarētu atrast ceļu mājup, kaķītim bija apgrieztas ūsas.

“Mēs arī apbraukājām apkārt un apskatījāmies, vai ir kāda māja, varbūt viņš ir noklīdīs vai viņš ir traumēts un nevar tikt uz mājām, bet nekas tamlīdzīgs nebija. Un ūsiņas bija pilnībā nogrieztas, viņš neorientējās. Kā mēs viņu atstājām, nākamajā dienā viņš ir sēdējis tajā pašā vietiņā,” stāsta Dagnija.

Tagad ūsiņas Bobim ir ataugušas, no slaiduma nav ne miņas, viņš iepazinies pirmo reizi mūžā ar ķemmi un iekarojis galvenā runča vietu ģimenē. Daikijs un Traipiņš to akceptēja.

“Jā, viņš ēd pirmais, un, kad viņš pilnīgi ir pieēdies, tad Bobis arī citiem kaķiem ļauj paēst,” norāda Dagnija.

Ir viena versija, kāpēc viņš šādi rīkojas – savā iepriekšējā sūrajā meža dzīvē viņam bija jāiekaro sava vieta, lai izdzīvotu. “Kad mēs viņu paņēmām, viņam bija izteikti tādi vaidziņi. Kad mēs viņu aizvedām pie veterinārārsta, tad viņš teica, ka tie ir cīņu vaigi. Kad nekastrēti kaķi kaujas, viņiem izveidojas kā roņiem šāda apkakle, tad Bobim bija tādi vaigi,” bilst Dagnija.

Tagad šie cīņu vaigi ir pazuduši – galu galā vairs nav jāiekaro sava vieta zem saules. Ja Bobis mācētu runāt, viņš noteikti pastāstītu, ka ir cilvēki, kuri izmet ārā veco kaķi un vēl apgriež viņam ūsas, lai neatrod ceļu mājup, bet ir arī tādi, kam nav bail palīdzēt nelaimē nonākušam ļoti nepievilcīgam dzīvniekam. Un tieši šādiem cilvēkiem viņš atdod visu savu mīlestību un mājsēdes laikā kļūst par īstu kaķi-terapeitu.