Bērnu aprūpes centra filiāles “Rīga” vadītāja: Šādai iestādei vispār nevajadzētu būt

0 Komentāru

“Šādai iestādei vispār nevajadzētu būt,” – tā par savu darbavietu izsakās bērnu aprūpes centra filiāles “Rīga” jaunā vadītāja Ilze Dzene.

Jaunā sieviete vadīt centru, kur mitinās bērni ar invaliditāti, uzņēmās pēc ilgām pārdomām. Viņa vēlas palīdzēt un izmainīt bērnu iesīkstējušo aprūpi, taču tajā pašā laikā ļoti labi apzinās, ko nozīmē iet pret straumi.

Ilze par filiāles “Rīga” vadītāju kļuva šā gada marta sākumā. Aprūpes filiālē tika atklāti dažādi smagi pārkāpumi, kas bērnu jau tā grūto ikdienu padarīja vēl smagāku. Iepriekšējai vadībai bija jāaiziet. Šī izvēle viņai neesot bijusi viegla.

Ilze Dzene tajā laikā šeit bija viena no audzinātājām. Ilgstoši pārdomājot, viņa tomēr pieņēma izaicinājumu un pieteicās konkursā uz vadītājas vietu.

Ilze Dzene
filiāles “Rīga” vadītāja

Ļoti svarīgs motīvs, kāpēc es pieteicos šai vietai, bija tas, ka es neatbalstīju un neatbalstīšu šo institucionālo vidi bērniem un to sistēmu, kāda ir. Šī ir vēsturiska sistēma, kas ir novecojusi.

Liela daļa bērnu, kuri šeit dzīvo, mācās vispārizglītojošajās skolās. Taču ir daļa bērnu, kuri nekur citur nedodas. “Tie bērni, kas paliek šeit, mācās, iet ārā, iet uz parciņu,” bilst Ilze.

Domājot par bērnu ikdienu, Ilze kā lielāko problēmu izvirza to, ka bērniem nav pieaugušā, kuram piesaistīties emocionāli, kā ir citiem bērniem, kuri ir pastāvīgi kopā ar mammu vai tēti. Audzinātāji savu darbu dara brīnišķīgi, taču vakarā viņi aiziet prom.

“Astoņos viņai beidzas darbs, un viņai jāiet mājās pie savas ģimenes, bet šie bērni paliek šeit, un šīs emocionālās piesaistes persona ar to arī beidzas. Taču vajag nepārtrauktu piesaisti,” bilst Ilze.

Jārisina ne tikai bērnu emocionālie jautājumi, bet ir arī daudz citu problēmu. Piemēram, kā atrast labus darbiniekus. Tomēr ir arī pa kādam cerības stariņam redzams, – ēkas augšējos stāvos tiek piemērotas telpas, lai tur veidotu divus dzīvokļus ģimenes modeļa aprūpei.

Ilze Dzene
filiāles “Rīga” vadītāja

Tiek plānoti pavisam drīzā nākotnē divi dzīvokļi augšā, kurā varētu dzīvot šīs, iespējams, ģimenes, kas ar šo bērnu būtu kā ar savu ģimeni, kā ar savu bērnu.

Tāpat ir arī vēl citas pozitīvas izmaiņas. Piemēram, bērnu skaits aprūpes centros samazinās. Taču Ilzes sapnis ir krietni radikālāks, viņa labprāt paliktu bez darba.

“Kā es to redzu?! Es vispār neredzu šādu iestādi, es negribu šādu iestādi redzēt. Filiāļu vadītājiem un centru direktoriem ir jābūt tā, lai mēs vienā dienā varētu šīs durvis aizvērt un teikt, ka esam labu vidi radījuši, un visi bērni ir mājās,” saka Ilze.

0 Komentāru