Autisma diagnozes noteikšana Latvijā vidēji prasa divus gadus

3 komentāri

Divi gadi – vidēji tieši tik daudz laika prasa diagnozes noteikšana bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Ideālajā situācijā, autisms bērnam būtu jāatklāj līdz 18 mēnešu vecumam.

Kad bērns laikā nesāk runāt, ģimenes ārsts iesaka vecākiem pagaidīt, it sevišķi, ja viņš ir puika. Bet tad, kad sākas uzvedības problēmas, bērns sāk savu ceļojumu pie dažādiem ārstiem.

“Pirmkārt, nav pieejama informācija, un tas sākās tas garais ceļš gan no vienas rindas tu izstāv, tad tiec pie viena. Tad ej pie nākošā – tur atkal vairāki mēneši rinda. Pie dažiem speciālistiem rinda ir pat gads, piemēram, uz ģenētiskām analīzēm,” stāsta mamma Dace Voitkēviča.

Eiropas dati liecina, ka autisma pazīmes ir vienam no 100 iedzīvotājiem. Latvijā ir apzināti tikai 3% no šiem cilvēkiem. Un tā nav statistikas kļūda, bet drīzāk – slikta diagnostika. Veselības ministrijā piekrīt, ka problēma ar diagnostiku pastāv. Nākamgad situācija varot uzlaboties, jo Latvija sāks izmantot tālāk izglītībai paredzētu Eiropas fondu naudu. Uz četriem gadiem piešķirti 22 miljoni, kuri paredzēti kvalifikācijas celšanai 35 000 mediķu. Turklāt tiek solīts, ka pateicoties papildu finansējumam par 15% uzlabošoties speciālistu pieejamība.

Visbiežāk autisms tiek konstatēts septiņu gadu vecumā – sākot skolas gaitas, kad bērns nespēj iekļauties mācību procesā. No likuma viedokļa viss ir sakārtots. Tuvākā pēc pieraksta skola nevar atteikt uzņemt bērnu, ja viņam ir autisms vai kāda cita diagnoze. Ja mācīties piesakās bērns ar īpašām vajadzībām, tiek piesaistīta pedagoģiski-medicīniskā komisija, kas precīzi identificē viņa īpašās vajadzības. Pēc tam skola izveido un licencē šim bērnam nepieciešamo speciālas izglītības programmu. Tomēr realitātē vecāki bieži vien tiek aizraidīti uz tām skolām, kur speciālās mācību programmas jau ir.

Nākamais riska periods ir 11 līdz 12 gadi. Skolēni pāriet pamatskolā un sāk staigāt pa dažādām klases telpām. No tik krasām pārmaiņām bērniem ar autiskā spektra traucējumiem var saasināties uzvedības problēmas. Viens no efektīvākajiem veidiem, kā palīdzēt bērnam skolā, ir asistents. Lai to saņemtu, ir nepieciešams noteikt diagnozi un saņemt tā saucamo kodu. Augsti funkcionējošā autisma gadījumā, tas nemaz nav tik viegli, jo ārpus skolas un vecāku klātbūtnē bērns var uzvesties pavisam mierīgi. Vēl viena iespēja – skolotāja palīgs. Ja pedagogi redz, ka bērns galīgi nevar iekļauties parastajā skolā, bērnam var ieteikt speciālo skolu vai mājmācību. Bet tik un tā gala vārds pieder vecākiem.

Piemēram, 13 gadus veco Nilu kāda speciālā skola par visām varītēm gribēja aizsūtīta mājmācībā. Mamma nepiekrita, aizstāvēja savu viedokli pat ar tiesībsarga palīdzību. Bet rezultātā nomainīja skolu, un jaunajā Nilam problēmu vairs nav.

“Jā, viņam ir uzvedības traucējumi, viņam ir pārslodzes brīži, kad viņš neizprot īsti ko darīt, bet viņš iet skolā, un viņš komunicē, un viņš mācās, jo brīdī kad tu aizej mājmācībā ar šādu bērnu, un šim bērnam ir tikai mājas, tu pēc kāda brīža nevari vairs viņu nekur dabūt laukā. Tu vairs nevari ar viņu iziet ne uz ielas īsti, ne uz veikalu, ne uz kino, ne uz teātri. Bet mēs esam bijuši uz baletu!” stāsta mamma Nellija Repina.

No autisma zāļu nav. Ir tikai viens veida, kā integrēt šos bērnus sabiedrībā – tā ir pedagoģija. Tieši tāpēc vecāki stāv un krīt par to, lai viņu bērniem tiktu dota iespēja mācīties un pēc tam arī strādāt.

“Es ļoti ceru ka viņa kaut ko tādu varēs iemācīties, kas viņai arī būs maizes darbs. nākotnē. Ka viņa varēs būt neatkarīga. Mēs ģimenē esam sprieduši, domājam, vai tas ir kaut kas ar dzīvniekiem varbūt, ne gluži ar klientiem, varbūt kaut kas tāds, kas vairāk vienatnē darāms. Vai ar datoriem kas viņai ļoti patīk, ar angļu valodu saistīts,” saka mamma Solveiga Silkalna.

Tas, lai bērni ar augsti funkcionējošo autismu socializējas un iekļaujas darba tirgu, ir arī sabiedrības interesēs. Lai uzlabotu šo traucējumu savlaicīgu diagnostiku un rehabilitāciju, šogad ir vērsta labdarības akcija ”Eņģeļi pār Latviju”. Lai neatkarīgi no ģimenes stāvokļa bērns varētu saņemt nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus.

“Bērniem ar autiskā spektra traucējumiem terapija, dažāda veida speciālistu pakalpojumi, terapijas veidi, logopēds, ergoterapeits, klīniskais psihologs ir valsts apmaksāti, bet ir ļoti garas rindas. Un šiem bērniem palīdzība ir vajadzīga daudz ātrāk nekā pēc gada, kāds šobrīd ir gaidīšanas laiks, piemēram, bērnu slimnīcā. Un tās ir arī tās dažādu speciālistu konsultācijas un darbs ar bērnu, ko mēs centīsimies vecākiem palīdzēt un šo iespēju nodrošināt,” stāsta Bērnu slimnīcas fonda valdes priekšsēdētāja Liene Dambiņa.

Pasaules statistika liecina, ka gadu no gada bērnu ar autiskā spektra traucējumiem paliek arvien vairāk. Gan speciālisti, gan vecāki ļoti cer, ka 21. gadsimtā šie cilvēki spēs integrēties. Un nekad nebūs tā kā padomju laikos, kad autisms netika atpazīts un bieži vien tika diagnosticēts kā šizofrēnija. Par pieaugušiem ar autiskā spektra traucējumiem Latvijā datu tikpat kā nav. Oficiālajā statistikā reģistrēti vien astoņi cilvēki.
3 komentāri