Atbalsts bāreņiem Latvijā ir formāls; Tiesībsarga birojs uzlabojumus nesaskata

1 komentārs

TV3 Ziņas jau vēstīja, ka Saeima lūkos labot pašu radītu misēkli likumā par pašvaldību dzīvokļiem, kas pienākas bez vecākiem palikušiem jauniešiem. Tomēr šīs problēmas ir tikai aisberga virsotnīte. Jau pirms trim gadiem tiesībsargs bija izpētījis, ka pamestie bērni pēc pilngadības sasniegšanas Latvijā turpina būt neapskaužamā situācijā… Un šo trīs gadu laikā nekas īpaši uzlabojies nav.

19 gadus veco Antru TV3 Ziņas satiekam pastaigājamies ar draugu gar upi. Viņš jaunajai sievietei ir vienīgais cilvēks, pie kā pieturēties, uzsākot pieaugušās dzīvi.

Lasi vēl: Neskaidri uzrakstīts likums draud izlikt bāreņus uz ielas

Runāt par savu pieredzi ir smagi, un viņa lūdz iespēju palikt anonīmai: “Es piedzimu alkoholiķu ģimenē, kur bija gan māte, gan tēvs.. bērnībā daudz tiku izsmieta, ka nāku no tādas ģimenes un ap 2011. gadu izņēma no ģimenes un mēs sākām dzīvot Bauskā.”

Antrai tobrīd bija deviņi gadi. Kopā viņi bija pieci – vecāks brālis un trīs jaunāki bērni – brālis un divas māsiņas. Visi nonāca SOS ciematā, kas bija pagaidu risinājums līdz pilngadības sasniegšanai.

Apritot 18, Olaine jaunajai meitenei ierādīja dzīvesvietu – istabu garā gaitenī ar koplietošanas tualeti, dušu un virtuvi, kas turklāt pienācās ne bez maksas – septiņus eiro mēnesī “lētajā galā”, 28 eiro – ja gribēja nedaudz labākos apstākļos.

“Tur bija gan prusaki, gan blaktis. Prasīju, ko darīt? Teica: tas šeit ir normāli. Mēs neko nevaram padarīt. Pašai jāpērk līdzekļi un jāindē. Stāvā, kur atrados, duša bija visiem viena, tāpat kā tualete un virtuve. Ne visi izmantoja virtuvi un dušu, jo par dušu atsevišķi jāmaksā.. + 11:24 Par vienu reizi jāmaksā 1,50eur, kas šajā sociālā mājā ir liela nauda, un daži iet tikai 2x mēnesī mazgāties. Specifiskais aromāts iet pa visu gaiteni,” stāsta Antra.

“Kad viņa atradās Olainē, es jutos nedrošs par viņu, kad viņa teica, kādus cilvēkus satiek. Bail par viņu. Bija vairākas epizodes, kad pa sienām klauvējas. Arī videozvanā varēja dzirdēt, ka klauvē pie durvīm, pie sienām,” saka Andras draugs Aigars.

Viņš neizturēja un, izrunājoties ar savu mammu un vectēvu, visi pieņēma lēmumu Antru uzņemt pie sevis. Kopš oktobra jaunieši dzīvo kopā, bet Olaines adresē tagad nonācis Antras brālis.

“Puisis bija blakus, pazvanīja, vai ir labi. Es vairāk sāku braukāt pie viņa, lai neaizeju tādos neceļos, no kuriem mani izvilka ārā. Mani piedeklarēja šeit, un oktobrī sāku dzīvot kopā ar viņu. Es runāju, ko var gaidīt no pilngadību sasniegušiem jauniešiem, ieliekot tādā pašā vidē, no kādas nācis? Kur figurē alkoholisms, vienaldzība pret dzīvi,” viņa saka.

Jaunākais brālis un māsas no šī kopmītņu scenārija savā veidā paglābti, lai gan, runājot par viņiem, Antras acīs ir asaras. Visi trīs adoptēti uz Ameriku. Piedāvāja arī viņai, bet Antra nobijās: “Viņi ir laimīgi tur.. ja viņi sasniegtu šeit pilngadību, nezinu, vai viņiem būtu vieglāk… Jo Latvijā mums vairs neviena nav.”

Diānai, savukārt, viņas pašvaldība nav piedāvājusi pat prusakainas kopmītnes. No ģimenes viņu izņēma 12 gadu vecumā. Brāļi jau bija pilngadīgi, tā nu meitene starp audžuģimenēm klejoja viena, līdz atkal – zīmīgie – 18 gadi, un atsitiens pret skaudro realitāti.

“Tēvs Anglijā, mamma tepat Latvijā, bet es pati par sevi, un uz palīdzību nevaru rēķināties. 19 gados, kā aizgāju no audžu ģimenes, nodrošinu pati visu labklājību. Protams, ir aizvainojums un sāpe.. cenšos dzīvot tālāk,” teic Diāna.

No ģimenes nu jau 20 gadīgo Diānu izņēma Dobelē, tāpēc Dobelē arī jāvēršas pēc dzīvojamās platības, lai gan darbs un studijas atvedušas uz Rīgu. Iesniegums uzrakstīts, virzības nekādas: “Neko par to, kur esmu rindā, neviens nesaka. (TV3: Tātad divus gadu tu esi rindā. Kur tev dzīvot? Ko paredz sistēma?) Šobrīd dzīvoju Rīgā gadu, bet īrēju neoficiāli un pašvaldība neapmaksā, bet, ja būtu oficiāli, summas ir niecīgas. 1 eiro par kvadrātmetru. (TV3: Kas Rīgā ir nereāli! Cik tev ir faktiskā īre un cik būtu no Dobeles pašvaldības?) Īre man ir 200 eiro, man apmaksātu 35. (TV3: Kur ņemt 165? Tas nevienu neinteresē.) Viņi komentē, ka jāatrod tāds, ko var apmaksāt. Jā, es strādāju un varu apmaksāt, bet ko darīt tiem, kas nevar? Un arī neko nepiedāvā. Ļoti skumji. Man vēl tikai trīs gadi palikuši, līdz varu iegūt platību, un nav ziņas no viņiem.”

Problēma ir, ka formāli kā vienas, tā otras meitenes gadījumā pašvaldības ir izdarījušas visu likuma ietvaros un palīdzību piedāvājušas, bet ne vienai, ne otrai meitenei šī palīdzība nav bijusi līdz galam derīga, un viņas tāpat cīnās pašu spēkiem. Un viņas tādas nav vienīgās.

Ik gadu Latvijā pilngadību iegūst gandrīz 600 bez vecāku gādības palikušie. Jauni pieaugušie, kuriem neatkārtot vecāku kļūdas esošā sistēma tikpat kā nepalīdz.

18 gados viņi saņem vienreizēju pabalstu – 218 eiro – patstāvīgas dzīves uzsākšanai un 820 eiro, lai nopirktu mēbeles. Kamēr mācās, vēl saņem arī 109 eiro mēnesī. Un, ja paveicas ar pašvaldību, – arī jumtu virs galvas, kas nebūt vienmēr ir miteklis, kurā gribētos uzturēties.

Pirms trīs gadiem Tiesībsarga birojs rūpīgi apsekoja visas pašvaldības, lai saprastu, kāds ir atbalsts bāreņiem Latvijā. Secinājumi bija skarbi, un attēli no ierādītajām dzīvesvietām – šausminoši.

“Lai būtu ko aprīkot, vajag dzīvokli, bet šai jautājumu nekas nav uzlabojies. Toreiz pētījām, ka līdz pieciem gadiem jāgaida Rīgā, Rēzeknē… Arī gads ir milzīgs laiks, ja nav iespējas īrēt dzīvokli! Savukārt mājokļa pabalsts ir simbolisks, tāpēc jaunietis ir neapskaužamā situācijā. Kur dzīvot – parastais variants – pie draugiem. Bet draugi nav labdarības organizācija un liels risks kriminālās darbībās tikt iesaistītiem,” vērš uzmanību Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.

Tiesībsarga ieskatā pašvaldībām būtu jābūt ieinteresētākām palīdzēt jauniešiem, kuri, nostājoties uz kājām, nodokļos atmaksātu desmitkārtīgi. Atbildību tās tomēr negrib uzņemties, sakot – palīgā jānāk valstij.

“Vistrakākais ir tas, ka šajā problēmā ir tik daudz līdzjutēju, bet nav, kas palīdz, jo valsts palīdz tikai ar regulējumu. Visa šī lieta ir nolikta uz pašvaldībām, kurām dzīvojamā fonda reāli nav. Pašvaldībām ir rūpes par 14 kategorijām dzīvokļu rindās – tie ir cilvēki, kuriem arī ir jāpalīdz. Ja mēs patiesi gribam palīdzēt bāreņiem, tad visas pazīmes liecina, ka tam jābūt valsts pabalstam. Ja izmaksā konkrētu summu bārenim, viņš var izvēlēties, kur dzīvot. Vajadzētu deputātiem noņemt rozā brilles un nenodarboties ar populismu,” pauž Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš.

Šobrīd likums “Par palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā” ir atvērts tieši ar mērķi uzlabot nepilnības. Ja Saeima ieklausīšoties, īres pabalstiem jātuvinās reālām tirgus cenām un jādomā par kopēju valsts atbalsta programmu, lai vismaz nākamajiem bāreņiem patstāvīgo ceļu atvieglotu.

1 komentārs