Aprit 30 gadi kopš “Čikāgas piecīšu” vēsturiskajiem koncertiem Latvijā – mūziķi saņem Triju zvaigžņu ordeni

Pievienot komentāru

Svētku priekšvakarā pasniegti valsts augstākie apbalvojumi. Triju zvaigžņu ordenis pasniegts pazīstamiem sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem, tostarp piektās šķiras ordenis piešķirts leģendārā ansambļa “Čikāgas piecīši” dalībniekiem. Viņu vārdā tos saņēma Latvijā dzīvojošā Lorija Cinkusa, ar kuru tikās LNT Ziņas.

Lorijas Cinkusas dzīve rit starp divām pilsētām – Rīgu un Ventspili. Abās viņa māca bērniem dziedāt un vada korus. LNT Ziņas viņu pārtver Ventspilī – šejienes vīru kora diriģēšana viņai uzticēta pirms 15 gadiem. Kā reiz esam mēģinājumā, kurā tiek slīpēts jubilejas koncerta repertuārs.

“Man ir tā laimējies, ka pavadu savu laiku tikai muzicējot.” Loriju diriģēšanai iedrošinājis vīrs, diriģents Ivars Cinkuss. Jo, kad pirms vairāk nekā 20 gadiem pārcēlusies uz Latviju, viņas nodarbošanās nebūt nebija saistīta ar mūziku, bet ar personāla atlasi uzņēmumiem.

Lorija pirmo reizi uz Latviju atbrauca kā tūriste 1980. gadu sākumā. Nākamais brauciens bijis uz Dziesmu svētkiem 1985. gadā un tad jau 1989. gadā sekoja pirmie “Čikāgas piecīšu” vieskoncerti Latvijā. Padomju miliču apsargāti. Pēc tam tad arī Lorijas sirds palika Latvijā – viņa sāka studēt Mūzikas akadēmijā, tolaik Konservatorijā, un iepazinās ar savu vīru.

“Tā pirmā “Čikāgas piecīšu” tūre bija ļoti nozīmīgs posms manā mūžā. Jo tad vēl bija tas “dzelzs aizkars”, ka trimdā dzīvojošos dalīja no Latvijā dzīvojošiem. Bija tāda ļoti emocionāla tiekšanās abām pusēm vienai pretī otrai,” viņa atceras.

Leģendārais Mežaparka koncerts viņus patiesi pārsteidzis. Nebija emocionāli tam sagatavojušies. Jā, zinājuši, ka “Čikāgas piecīšu” plates pa kluso te atceļojušas, tās pārskaņotas lentēs un kopijas pavairotas, lai slepus klausītos. Bet to, cik viņi šeit ir populāri un, ka viņu dziesmas visiem zināmas, nekādi nevarējis nojaust.

“Pirms koncerta Mežaparkā es skatījos, kā tie ļaudis nāca un nāca. Es biju bijusi Mežaparkā 1985. gadā uz Dziesmu svētkiem. Es domāju, gandrīz tā kā dziesmu svētkos – nāk un nāk. Mani sāka purināt nenormālais lampu drudzis un reāli bija bail, jo tik liela publika nebija bijusi. Kā nu būs – visi galu galā nav profesionāli mūziķi. Bet mēs sapratām, ka pēc pirmās dziesmas, lai kā mēs – vai šķībi, vai kā nodziedātājām, bet sirsnīgi – pēc tam tas uztraukums pārgāja. Jo es redzēju draugu skatienus, ka visas dziesmas dzied līdzi. Un tas ārkārtīgi aizkustina un sirdi silda. Šķita, ka tas bija tāds sadziedāšanās vakars. Tad jau bija eiforija,” saka Lorija.

Šogad leģendārajai koncerttūrei aprit 30 gadi un Lorija nojauš, ka šis varētu būt iemesls, kamdēļ grupas dalībniekiem pasniegts valsts augstākais apbalvojums: “Es nevēlos ne mirkli to brīdi mazināt, bet man jau šķiet, ka tas “piecīšu” laiks ir jau pagājis. Un ikdienā nav man tā doma par “piecīšu” dziesmām un “vai, cik forši, ka mēs te bijām – atmodas laika un atjaunotās Latvijas sākumā tāda aktuālā grupa”. Jā, varbūt tāpēc, ka tik daudz laika ir pagājis, tas ir saviļņojošāk.”

Lorija teic, ka šobrīd “Čikāgas piecīši” jau pensionējusies un, kopš tai saulē aizsaukts grupas vadītājs Alberts Legzdiņš, kā arī Streips un Ievāns – viņi muzicē daudz mazākā mērogā.

“Protams, kad Armands Birkens ierodas, tad labprāt kaut ko uzdziedam. Ir gaidāmi mūsu koncerti novembrī, gaidu viņu ciemos. Tad būs iespēja ar viņu pamuzicēt, jo viņš taču man vecs čoms un dueta partneris un mums to samēģināšanu nevajag tik daudz, lai sagatavotu koncertu, bet tā pilnā sastāvā… Visam savs laiks. Negribu teikt “Čikāgas piecīši” slēdz durvis un izslēdz gaismu un viss, nav tā, es vienkārši skatos uz tām reālām iespējām sanākt kopā,” norāda Lorija.