Komentāri

Atmiņas par pārdzīvoto izsūtītajiem ir skaudri dzīvas un klātesošas ikdienā, tomēr atceres un sēru dienās represētie ar tām var dalīties ar citiem, kad dodas arī pie Brīvības pieminekļa. Tur šodien kopā ar citiem bija arī Rīgas Politiski represēto biedrības pārstāvji. Tās vadītāja Jāņa Lapiņa dzīves stāsts ir tikpat traģisks un smags, kā daudziem citiem latviešiem, kuri pārcieta izsūtījumu uz Sibīriju. 

Jānis Lapiņš ir viens no tiem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuru pirms 66 gadiem izveda uz Sibīriju. Toreiz viņam bija tikai 12 gadu, taču tas neliedza viņu līdz ar citiem cilvēkiem bez iemesla apsūdzēt un izsūtīt no Latvijas.

Jāņa mamma nāk no Jāņa Poruka dzimtas, bijusi turīga latgaliete, bet tēvs no nabadzīgas Vidzemnieku ģimenes. Dzīvojuši Rīgā, daudz strādājuši un par sapelnīto naudu nopirkuši zemi.

”Dienu un nakti strādāja, kā jau Ulmaņu laikā varēja nopirkt zemi, uzcēla skaistu māju, bija paraugsaimniecība, tad nāca krievi, uztaisīja par kulakiem,” stāsta Jānis.

Ar asarām acīs, sirmais vīrs atceras tās traģiskās nakts notikumus. Liktenis ģimeni sadalīja, jo iepriekšējā vakarā mamma ar trim no bērniem aizbrauca uz laukiem. Tas viņiem ļāva izbēgt no represijām, bet mazais Jānis, viņa māsa un tēvs tika apcietināti.

”Aizgājām gulēt, vienos naktī paps modina mani un māsu, pats bēdīgs, asaras birst, celieties augšā, iedod mums katram pa maisam, lieciet savas drēbītes tajos maisos, bet mēs tak nezinām kādas,” atceras Jānis.

Tā, ar to, kas mugurā tēvs ar diviem bērniem vesti uz Ropažu staciju, kur stāvējis vilciena sastāvs.

”Paps bija tā uztraucies, neviena vārda nevarēja pateikt, tikai šitā klaudzēja viņam zobi, iekšā, durvis ciet, divos stāvos, cik vien var, saštopēja, raud, kliedz, kas tur darījās, tas nav aprakstāms, tas nav izstāstāms, to nevar parādīt nevienā filmā.”

Jānim kā kulaku bērnam bija lemts izbaudīt aukstumu, badu un pazemojumus.

”Kad mēs braucām, katrā stacijā stāvēja bariem cilvēku un svieda uz mums ar akmeņiem un ķieģeļiem, kliedza ‘’fašisti, predaķeļi’’ katrā stacijā stāvēja, tas laikam bija sarunāts.”

Pēc astoņiem gadiem visa trijotne veiksmīgi atgriezās Latvijā. Vecāki tā arī nepiedzīvoja dienu, kad Latvija atguva neatkarību, bet cerība esot bijusi. Represēto rindas ar katru gadu kļūst arvien retākas. Veco paaudzi satrauc, ka šis latviešu tautas traģiskais posms tiks aizmirsts.

Jānis tic, ka pēc šīs, kā viņš teic – komjaunatnes paaudzes bērniem, nāks paaudze, kurai rūpēs gan tautas izciestais, bet vecajiem vēl pietiks veselības un spēka.

”Mums tā veselība ir no tās cerības, ka esam to pārcietuši un tagad esam brīvā Latvijā, ko nozīmē brīvā Latvija, tās mums ir zāles, ka esam Latvijā,” stāsta Jānis.

Ar riteni uz darbu. Arī ziemā!

Ar riteni uz darbu. Arī ziemā! 1

Vai Latvija varētu kļūt par velo zemi līdzīgi kā Nīderlande? Vai pie mums maz iespējams braukt ar riteni visu gadu? Un kā komfortabli ierasties savā birojā, ja esi minies uz darbu ar riteni ziemā?

Interesantākās 2018. gada grima tendences, ko Tu vari izmēģināt jau šodien!

Interesantākās 2018. gada grima tendences, ko Tu vari izmēģināt jau šodien!

2018. gads make-up pasaulē mirdz vēl spožāk nekā iepriekšējais. Tendenču virsotnēs gozējas metālisks spīdums, gliteri un pat uz ādas uzlīmējami akmentiņi, ļaujot mums uzmirdzēt kā dārgakmeņiem. Ja ar mirdzumu un spīdumu jau esam pazīstamas kopš pagājušā gada, tad viena toņa acu ēnas, izteikti kuplas skropstas un citas aktuālākās tendences vēl jāiepazīst. Esi gatava jauniem skaistuma piedzīvojumiem? Iepazīsties ar 10 interesantākajām grima tendencēm šajā gadā!

Lasi vēl