Reportāža: ar dažādiem pasākumiem Latvijā piemin Otrā pasaules kara upurus

3 komentāri

Eiropā, tostarp arī Latvijā, otrdien piemin Otrā pasaules kara beigas un godina upuru piemiņu. Dienas pirmajā pusē notikuši vairāki pasākumi.

Uzrunā Salaspils piemiņas memoriālā Ministru prezidents Māris Kučinskis gan uzsvēra, ka Latvijai un vairākām citām Eiropas valstīm diemžēl nacistiskās Vācijas sagrāve Otrajā pasaules karā brīvību nenesa.

Māris Kučinskis
Ministru prezidents (ZZS)

Jebkura totalitāra sistēma ir balstīta uz primitīviem postulātiem, viens no kuriem skan: “Te ir tikai viena patiesība, ja tu tai nepiekrīti, tu esi ienaidnieks!”. Tomēr, lai cik briesmīgs bija karš, vienmēr bija cilvēki, kuri domāja savādāk.

Ikviens, kurš Otrā pasaules kara laikā uzdrošinājās domāt citādāk vai vienkārši gadījās nacistu ceļā, riskēja ar savu un savu tuvinieku dzīvību. Lidija Gūtmane bija viena no Salaspils koncentrācijas nometnē ieslodzītajiem bērniem. Viņu šurp atveda no Baltkrievijas, kur tika īstenota partizānu iznīcināšanas operācija.

Lidija Gūtmane
Salaspils nometnes ieslodzītā

1943. gads, barga ziema. Ešelons atveda mammas ar maziem bērniem, zīdaiņiem un lielākiem bērniem. Pa šo ceļu māte mani nesa uz rokām, es biju maziņa, bet šodien es atnāku pati savām kājām, lai gan savu mammīti pirmo reizi ieraudzīju tikai trīs gadus atpakaļ.

Satikt savus īstos vecākus Lidija ilgojās kopš sešu gadu vecuma, kad nejauši atrada lapiņu, no kuras satura izlobīja, ka ir adoptēts bērns. Tikai pēc vairākiem gadu desmitiem viņa atrada skrupulozi aizpildītus dokumentus, kas viņus aizveda pie radiem Baltkrievijā. Lidija katru gadu ierodas Salaspilī, un tur, kur reiz atradās bērnu barakas, noliek rotaļlietu. “Es viņu nesu it kā sev. Un savai mammai. Tādēļ, ka… vienkārši… tad, kad es aizbraucu uz Baltkrieviju un dabūju mammas bildi… [tālāk Lidijai turpināt ir grūti]“.

Nežēlīgs liktenis Otrā pasaules kara laikā piemeklējis neskaitāmus upurus, kuri šodien tika pieminēti ne vien Salaspils piemiņas memoriālā, bet arī Brāļu kapos.

Nezinot, kur atdusas viņa vecākais brālis, ik gadu šurp ierodas arī Francis Silnieks, kurš pats gan vēl dienēšanai armijā bijis par jaunu.

Francis Silenieks
Otrā pasaules kara dalībnieka brālis

Viņš bija iesaukts pirmajā Ukrainas, pēc tam – pirmajā Baltijas – frontē. Tās frontes, kas taisnā ceļā devās uz Berlīni. Pēdējā vēstule, kura saglabājusies, bija marta mēnesī, kad bija tāds neliels klusums un bija palikuši 50 kilometri. Tālāk nekādu ziņu mēs neesam [saņēmuši]. Mamma gaidīja viņu visus savus atlikušos 40 gadus. Viņa uzskatīja, ka kādreiz viņu redzēs.

Savā uzrunā Ministru prezidents uzsvēra, ka, atšķirībā no citām pasaules valstīm, Otrā pasaules kara beigas Latvijai brīvību neatnesa. Šeit vācu okupāciju nomainīja padomju okupācija, turpinot noziegumus pret cilvēci. Patiesu brīvību izdevās atgūt tikai deviņdesmitajos gados.