“Rail Baltica” trases izbūvei veiks Latvijā līdz šim vērienīgākos Pirmā pasaules kara liecību arheoloģiskos pētījumus

0 Komentāru
“Rail Baltica” trases izbūvei veiks Latvijā līdz šim vērienīgākos Pirmā pasaules kara liecību arheoloģiskos pētījumus
Foto: f64

Latviešu strēlnieku kauli, Pasaules karu tranšejas, lādiņi un zemnīcas – tam visam pāri jau drīzumā tiks būvēta jaunā dzelzceļa līnija “Rail Baltica”. Lai vēstures liecības nezaudētu visas trases garumā, šobrīd notiek arheoloģiskā priekšizpēte. Un pētnieki atzīst, ka darba viņiem netrūkst. 

Vietā, kur plānots būvēt dzelzceļu, atrodas tranšejas, kur Pirmā pasaules kara laikā notika vienas no intensīvākajām kaujām ar latviešu strēlnieku piedalīšanos. Turpat netālu 1915. gada martā žoklī tika ievainots pulkvedis Briedis. Leģenda vēsta, ka viņš, vēl evakuējoties, zīmējis kaujas plānus ar mērķi paglābt pēc iespējas lielāku skaitu savu padoto karavīru dzīvību. Jau tuvākajā nākotnē te pāri tiks uzbūvēts dzelzceļš.

Izvēloties vietas, kur Latviju šķērsos Eiropas sliežu platuma dzelzceļš “Rail Baltica”, viens no apsvērumiem bija vietas, kurās tas nevarētu radīt kaitējumu vēstures liecībām. Tādēļ daudzi sliežu kilometri tiks klāti dziļi purvos un mežos. Vieta, kur no vēstures gan nevarēja izvairīties, ir trases atzars uz Rīgas lidostu. Šeit mežos pie Ķekavas tas šķērsos Pirmā pasaules kara intensīvāko kauju vietas, kur 1915. gada martā krita aptuveni 260 latviešu strēlnieku.

“Trases izbūves laikā noteikti saskarsies ar nesprāgušiem lādiņiem. Mūsu arheologi jau saskārās ar to un bija spiesti saukt sapierus, veicot apzināšanu šim te trases posmam. Un tāpat, tā kā šeit bija vairāki simti kritušo, es domāju, ka šie karavīri joprojām šeit zemē atrodas, un es domāju, ka, veicot trases izbūvi, noteikti tiks atrastas arī mirstīgās atliekas,” saka LU Latvijas vēstures institūta zinātniskais asistents Klāvs Zariņš.

Izpēti dzelzceļa būvētāju uzdevumā veic vairākas arheologu grupas, gan no Latvijas Universitātes, gan privātiem uzņēmumiem. Vispirms pētnieki strādā arhīvos, balstoties uz to ziņām sagatavo programmu, un dodas lauka darbos. To pamatā ir zondāža – dažu centimetru platuma urbumi, kas jāizdara ik pēc 50 metriem visā vairākus simtus kilometru garajā dzelzceļa līnijas teritorijā.

“Piemēram, šeit var redzēt – zeme ir pārjaukta – šeit ir slānis ar oglītēm, kas liecina par cilvēka klātbūtni jau gandrīz pusmetra dziļumā,” stāsta LU Latvijas vēstures institūta arheologs Mārcis Kalniņš.

Uzejot cilvēces pēdas, vieta tiek izpētīta rūpīgāk, ar metāla detektoru, lāzerskeneri, reljefa mērītāju vai citiem rīkiem. Ja tiek uziets kāds vērtīgs objekts, piemēram, Pirmā pasaules kara laiku zemnīca, rekomendē būvdarbiem nozīmēt arheoloģisko uzraudzību, lai nezaudētu vēstures liecības.

“Principā nav līdz šim tādi vērienīgi pētījumi… vispār nav īsti pētīts Pirmais pasaules karš. Ir vairāk tā arhīvu pētniecība, bet arheologu redzeslokā ļoti minimāli ir notikuši šie pētījumi, līdz ar to šie dati, ko mēs šeit uzmērīsim, būs ļoti svarīgi Pirmā un Otrā pasaules kara izpētei,” norāda Latvijas vēstures institūta pārstāve Inga Doniņa.

Līdz šim pirmizpēte veikta aptuveni pusē Latviju šķērsojošās trases, galvenokārt Rīgā un tās apkaimē. Galvaspilsētā gan lielu atklājumu neesot, jo jaunā trase cieši seko jau esošajām sliedēm.

“Ir atsevišķas ēkas, teiksim, neliels vēsturisks rūpnīcas korpuss, dzelzceļa meistara mājiņa tieši pie dzelzceļa, kuras tieši skars, kuras ir acīmredzot jājauc nost, kuras būtu dokumentējamas, pirms tās tiek iznīcinātas,” teic Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Valdis Bērziņš.

Ja nu tomēr gadīsies arī kāds patiesi vērtīgs un nekādi nepārvietojams atklājumus, pielāgoties nāksies pašam dzelzceļam, nevis otrādi.

“Protams, ja tiek atrasts kaut kas ļoti, ļoti nozīmīgs, tad tiks skatīts, kas konkrēti tas ir un ko konkrēti ar to var iesākt. Pirmkārt, pirms mainīt trases novietojumu, mums ir iespēja arī pielāgot tehniskos risinājumus. Proti, tā vietā, lai liktu dzelzceļu ierakumā, mēs to liekam uzbērumā vai uz estakādes, nu tā kā netraumējot to, kas tur apakšā ir,” norāda SIA “Eiropas dzelzceļa līnijas” kultūras vērtību izpētes vadītāja Ilze Lukstiņa.

Pirmizpētes process jāpabeidz līdz šā gada beigām, savukārt būvdarbi varētu sākties 2020. gadā. Kopējais Baltiju ar Rietumeiropu savienojošās dzelzceļa līnijas garums Baltijas valstīs būs 870 kilometri, un tam jābūt pabeigtam līdz 2030. gadam.

0 Komentāru