Vai nākamā gada valsts budžets būs klupšanas akmens valdībai un koalīcijai?

3 komentāri

Pirmajā rudenī pēc valdības izveidošanas un steigā pieņemtā “tehniskā budžeta” valdības partijas nonākušas līdz budžetam, kas nu jāsastāda pašiem. Devēts par valsts svarīgāko finanšu dokumentu, tas faktiski nosaka valdības prioritātes, kas tiek stiprinātas ar naudu.

Ministrijas, kuru galvgalī ir to politiskā vadība, kopumā nākamajam gadam prioritārajiem pasākumiem papildus pieprasījušas 953,5 miljonus eiro. Lielāko finansējumu nākamajam gadam pieprasījusi Veselības ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, un Satiksmes ministrija.

“Tas process nav vienkāršs, jo katrs politiskais spēks, katrs ministrs saredz, kas būtu svarīgi, prioritāri. No vienas puses, – visi piekrīt, ka šis ir svarīgi un tas ir svarīgi, no otras puses, papildus pārdalāmā nauda, lai arī ir ievērojami lielāka, nepietiek visam,” norāda premjerministrs Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”).

Realitātē, ņemot vērā ekonomikas izaugsmi, papildus pieejami ir tikai 130 miljoni jeb septiņas reizes mazāk par prasīto. Citiem vārdiem, – jāveic pamatīga vēlmju atsijāšana. Un šis ir brīdis, kad izšķiras daudzu pirms vēlēšanām dotu solījumu liktenis. Process šobrīd tikai uzņem apgriezienus, rezultāts būs ap oktobra beigām.

No valdības vadītāja šonedēļ sacītā gan var noprast, ka viņš labprāt jau pārlēktu divus mēnešus uz priekšu, jo līdz tam vēl būs daudz strīdu.

“Viņa ir tā kā desu taisīšana. Es labprāt un domāju, ka visi koalīcijas partneri ar prieku stāstīsim, par ko būsim vienojušies, tad kad desa ir gatava,” teica Kariņš.

Teiciens par desām un politiku ir vismaz 100 gadus vecs.

“Es teiktu, ka šis Bismarkam vai kam tur piedēvētais teiciens šeit nav īsti godīgs, jo pareizāk būtu lietot izteicienu – nevajag mānīt vēlētājus ar rožainām cerībām, kādas ir iespējas. Tad nebūs jāatgriežas pie teiciena, kā desa top. Ja stāsta vienu, bet ir citādi, tas kompromisu process ir tik asiņains, ka labāk tiešām nevajag redzēt,” norāda politikas vērotājs, žurnālists, komentētājs Maris Zanders.

Budžeta skaitļu likšana ir sākumposmā, veidojas tikai aprises. Taču jau šobrīd veidojas vairākas nesaderības.

Arvien skaidrāk iezīmējas aina, ka ar iepriekš Saeimas lemto 20% algu pielikumu nevarēs rēķināties mediķi. Labākajā gadījumā to saņems tikai viszemāk atalgotie. Šobrīd mediķu algu celšanai pieejami 45-i miljoni, lai gan kopumā būtu nepieciešami 120 miljoni.

“Nē! Skaidri un gaiši! Finansējumu atalgojuma pieaugumam esošajā budžetā mēs atrast nevaram. Tas nav nekāds, es atvainojos, olis jūrmalā, ko var, netīšām ejot, atrast. Jo finansējums veselības aprūpei ir jau hroniski nepietiekams,” norāda veselības ministre Ilze Viņķele (“Attīstībai/Par!”).

Par mediķu algu pieaugumu balsoja šis pats Saeimas sasaukums, taču Kariņa valdība vēl tika veidota. Formāli tā var atrunāties, ka tiešu atbildību par to nenes.

Arodbiedrību līdera skatījumā precedents var radīt uzticības krīzi kopumā, kuras rezultātā var veidoties kritiska situācija ar pakalpojumu pieejamību.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns norāda: “Ja veselības aprūpē vēl aizplūst mūsu ārsti un medmāsas prom uz citām valstīm, ja viņi zaudē ticību, ka tās reformas un pārmaiņas, kas ir ieskicētas valdības deklarācijā ar konkrētiem gada skaitļiem, datumiem un apmēriem, tas pats attiecas uz izglītību un citam jomām.”

Otra būtiskā lieta, kas jau kļuvusi par šīs valdības jājamzirdziņu, ir sauklis “trīsreiz 500” – neapliekamo minimumu pensijām palielināt līdz 500 eiro mēnesī

Saeimas deputāts, JKP priekšsēdētāja vietnieks Krišjānis Feldmans norāda: “Mūsu mērķis nav kaut kāda viena minimālā alga. Tas nav pareizi. Mūsu mērķis, ja mums jāsadala, kurš no tiem trīs 500 ir svarīgākais, tas ir nepaliekamais minimums. Bet tas nekādā veidā neliedz mums salīdzināt to, kas attiecas uz minimālās algas jautājumu.”

Tieši JKP uzskatāma par visuzstājīgāko no visām piecām koalīcijas partijām. Tiešā un pārnestā nozīmē. Pēc atsevišķu sarunu partneru sacītā, kuri gan nevēlējās, lai uz tiem atsaucas, atzina, ka diskusijas notiek augstos toņos.

“Esmu gatavs aizstāvēt zinātnē balstītu politiku, esmu gatavs dzirdēt argumentus. Ko es nevēlos dzirdēt, es neesmu gatavs cīnīties ar politisko greizsirdību. Tikai tāpēc, ka kāda partija vai tās sponsori, polittehnologi saka, – nedrīkst pieļaut, ka JKP izpilda savus slavenākos solījumus,” norāda Feldmans.

JKP pretreakcija ir partneriem veltīti vēstījumi. Balansējot uz naža asmens. Te premjera partijas pārstāvji izpelnās apzīmējumu “vecie vēži”, te tiek lietots jēdziens par “cara tētiņu”. Miniet kurš.

“Mūsu balss ir sabiedrības spiediens, savā ziņā. Sabiedrība vai nu atbalstīs, vai pateiks – ziniet, mēs domājat citādi. Un mēs arī sajutīsim to, ko sabiedrība vēlas,” saka tieslietu ministrs, JKP valdes priekšsēdētājs Jānis Bordāns.

Savukārt “Neatkarīgās rīta avīzes” galvenā redaktore Anita Daukšte norāda: “Latvijas politiskajā sistēmā neviens ar tādiem izteicieniem līdz šim nav tā mētājies, un tādas tās attiecības nekad nav bijušas. Protams, kad iznāk ārā no koalīcijas pārrunām, viņi stāv viens otram blakus, nevicinot dūres, bet atsevišķos individuālos gājienos retorika ir asa, īpaši no no JKP. No citiem mazāk.”

Iekšējo opozicionāru klātbūtne komandā var būt arī veselīga. Tā neļauj ieslīgt pašapmierinātībā. Taču līdz brīdim kamēr tā ir daļa komandas un vēlas to saglabāt. Prognozes politikā nav pati pateicīgākā lieta. Tomēr no novērojumiem var spriest, ka spējot vienoties par šo budžetu, valdības partneri to izdarīs arī ar nākamo un aiznākamo. Būs pieslīpējušies.

“Es domāju, ka koalīcijas partneri vēl ir pārāk uzmanīgi un maz strādājuši, lai varētu izjaukt, lai izjauktu šo konstrukciju kaut kādu kategorisku uzstādījumu dēļ,” saka Daukšte.

Savukārt Zanders bilst: “Es redzu, ka kompromiss iespējams tad, ja “trīs reiz 500″ tiks realizēts vēlāk. Mēs tagad pieņemam 2020. gada budžetu, tad skatāmies nopietni nodokļu sistēmu. Ja tajā atrodam līdzekļus, tad veicam šo vingrinājumu. Bet līdz tam mēs to neveicam, lai neraustītu nodokļu sistēmu. Tad tas ir iespējams, un JKP to varētu norīt. Ja nē, tad protams valdība krīt, jo gali neiet kopā.”

Vēl par šo budžetu runājot, lielā mērā tam vajadzētu balstīties valdības deklarācijā. Tie ir mērķu un virzienu kopums, ko koalīcija vēlas panākt kopā. Dokumentu partijas parakstīja janvārī. Tagad septembrī deklarācijas aprises vēl grūti saskatāmas.

“Es attiecībā pret nākamā gada budžeta projektu salīdzinoši maz redzu tos punktus, kuri būtu vērsti uz iedzīvotāju labklājību. Piemēram, ja runā par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, es nezinu, kādā veidā brīvpusdienu nefinansēšana no valsts budžeta no 1. līdz 4. klasei iekļaujas šajos plānos. Veselības pieejamība. Protams, var jau teikt – valdības deklarācijas punkti ir ilgtermiņa un nevar gaidīt tās rīt uz pusdienas laiku. Bet budžetam taču būtu jāiezīmē, kas notiek ar šim prioritātēm,” saka Daukšte.

Daļēji tas sakrīt ar premjera šonedēļ definēto, ka valdība izvirzīto mērķu realizēšanu saredz kā vismaz trīs gadus ilgu procesu. Šis budžets būs pirmais no tiem.