Tilts uz Latvijas dalību Eiropas Savienībā: aprit 25 gadi, kopš Latvija uzņemta Eiropas Padomē

0 Komentāru

Pirmdien, 10. februārī, aprit 25 gadi, kopš Latvija uzņemta Eiropas vecākajā politiskajā organizācijā – Eiropas Padomē.

Nozīmīga gadskārta, jo pievienošanās šai organizācijai savulaik bija tilts uz vēlāku pievienošanos Eiropas Savienībai (ES). Pēdējos gados Eiropas Padomes reputācija gan pamatīgi cietusi.

Eiropas Padomes pirmsākumi meklējami pēckara centienos rast alternatīvu attīstības ceļu, kas Eiropas saimi uz visiem laikiem vestu prom no totalitārisma idejām, kas bija cēlonis lielākajai humānajai traģēdijai vēsturē – nacistiskā un komunistiskā režīma noziegumiem un Otrajam pasaules karam. Ceturtdaļgadsimta laikā šai vērtībās un ideālismā balstītajai organizācijai nav gājušas secen arī krīzes, sevišķi pēdējā laikā, kad, neņemot vērā Ukrainai piederošās Krimas aneksiju un agresiju Ukrainas austrumos, pērn tika atjaunotas Krievijas balsstiesības padomē. Tas savā ziņā padara šo visnotaļ cienījamo organizāciju par savu deklarēto principu ķīlnieci.

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Jaunā Vienotība”) norāda: “Eiropas Padome ir nonākusi morālās krīzes un reputācijas problēmu gaisotnē, jo mēs redzam, ka pēdējā gada laikā Krievijas Federācijas balsstiesību atjaunošana, bez jebkādiem nosacījumiem un principiem. Šīs diskusijas parāda, ka mums jābūt ļoti aktīviem un jāstrādā, lai uzturētu to Eiropas Padomes standartu, kuram mēs pievienojāmies, kuru mēs vēlējāmies redzēt, kad kļuvām par dalībvalsti.”

Arī tās amatpersonas, kas pirms 25 gadiem ieveda Latviju šajā organizācijā, norāda, ka šis solis vedina uz domām, ka Eiropas postulētās vērtības šodien ir pavērsušās pašas pret savu aizstāvi.

“Ir diezgan īpatnēja šī situācija, un man liekas, ka kaut kur to mērķu labad, kāpēc vispār Eiropas Padome 1950. gadā tika izveidota, nu šodien ir diezgan apšaubāma,” saka bijušais Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Aivars Endziņš.

Arī toreizējais ārlietu ministrs Valdis Birkavs, kurš 1995. gada 10. februārī parakstīja pēdējo formalitāti – Eiropas Cilvēktiesību konvenciju -, lai Latvija kļūtu par Eiropas Padomes dalībvalsti, šodien uz organizāciju un Latvijas politisko kursu skatās skeptiski.

“Pēc tam, kad mēs iestājāmies Eiropas Savienībā un noklausījāmies “Odu priekam”, man šķiet, ka sāka skanēt cita mūzika, un brīžiem tā bija atonāla jeb tautas valodā runājot – kakofonija. Kakofonija ilgstošā periodā nozīmē, ka mainījās orķestris, mainījās diriģenti, mainījās interpretācijas, bet tā redzējuma uz valsts attīstību, kas bija pirmajos gados līdz iestāšanās Eiropas Savienība un NATO, kurai pirmsākums tiešām bija Eiropas Padome, tāda jau vairs nav,” saka Birkavs.

Latvijas ceļš uz Eiropas Padomi aizsākās jau tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, un tas nebija viegls. Latvijai bija jāpierāda, ka tā veiksmīgi risina cilvēktiesību, mazākumtautību problēmas un ir stingri nostājusies uz demokrātijas ceļa. Šodien, atzīmējot ceturtdaļgadsimtu, kopš Latvijas dalības Eiropadomē Valsts prezidents Egils Levits akcentēja, ka Latvija šo gadu laikā no standartu īstenotājas ir pārtapusi par to veidotāju.

“25 gadus vēlāk mūsu loma ir mainījusies, mēs paši veidojam standartus, paši veidojam standartus šeit, Latvijā, ar likumdošanu. Šos standartus arī uzturam un liekam priekšā, un palīdzam veidot – tas attiecas uz ES un citām starptautiskajām organizācijām un ar zināmu cīņu arī Eiropas Padomē,” norāda Levits.

Vienlaikus prezidents atzina, – lai gan Latvija pārstāv tiesiskuma un demokrātijas vērtības, kas ir Eiropas Padomes pamatā, tomēr šādas pozīcijas ietur ne visas šīs organizācijas dalībvalstis, un tieši tas arī ir galvenais izaicinājums 47 valstu saimei, skatoties uz Eiropas Padomes nākotnes pastāvēšanu.

0 Komentāru