Sociālais dempings – ko noklusē tie, kas pret to cīnās? Atbalsta ECR grupa Eiropas Parlamentā

1 komentārs

Vai esat kādreiz dzirdējuši vārdu salikumu sociālais dempings? Eiropas Savienības politiskajos gaiteņos tā ir visai izplatīta frāze, aiz kuras patiesībā slēpjas bailes no darba tirgus paplašināšanas.

Šo vārdu salikumu gana bieži lieto Francijas prezidents Emanuels Makrons, kā arī pa kādam politiskam darbonim no komunistu grupas, kurš sēž pēdējā rindā Eiropas Parlamentā un no kura nekas nav atkarīgs.

Ekonomists un Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Roberts Zīle norāda, ka ekonomistu valodā dempings nozīmē, kaut kas zem pašizmaksas, tātad – kāds to subsidē. Bet sociālais dempings nozīmē, ka kaut kas laikam vienkārši ar sociālajām tiesībām nav labi. It kā izklausās skaisti, bet īstenībā šis vārds – sociālais dempings – tiek lietots gan no konservatīviem politiķiem Rietumeiropā, gan arī no galēji kreisajiem.

”Faktiski tā ir nodarbošanās ar protekcionismu. Un protekcionisms ir tas, kas skan nepopulāri, tāpēc šis sociālais dempings šķietami parāda, ka šīs – Rietumeiropas valstis, darba devēji, politiķi, darba ņēmēji, arodbiedrības – ļoti rūpējas par to, lai Austrumeiropas strādājošie varētu būt labāk sociāli aizsargāti. Bet īstenībā, kas aiz visa tā slēpjas,” situāciju ieskicē Zīle.

Piemēram, tikko pieņemtā ”viesstrādnieku direktīva” nozīmē, ka faktiski Austrumeiropas kompānijām būs ļoti grūti strādāt Rietumeiropas tirgos. Viņi tiks pakļauti lielo izmaksu spiedienam, lai tik nekonkurētu ar Francijas, Vācijas vai Holandes darba devējiem.

Vēl asāka situācija ir kravu pārvadājumu nozarē Eiropas Savienībā, kuras likumdošana ir nolikta uz Eiropas Parlamenta galda.

”Es paredzu, ka kompromisa nebūs, būs brutāls balsojums, proti, kuram vairāk spēka. Jo šis jautājums man ļoti atgādina citu pakalpojuma jomu pirms daudziem gadiem – tā saucamo ”pakalpojumu direktīvu”, kurā nobalsoja nevis pēc politiskajiem uzskatiem – esmu liberālis konservatīvs vai sociāldemokrāts, bet pēc  tā, no kurienes es nāku,” Rietumeiropas politiķu vēlmi nosargāt savas pozīcijas uzsver EP deputāts.

Būtība ir sekojoša: Rietumeiropas valstis ļoti nevēlas redzēt šoferus no Polijas, Lietuvas, Latvijas, Rumānijas, Bulgārijas, kuri saņem mazāk nekā, piemēram, Francijā vai citur strādājošie šoferi. Turklāt Francijas likumdošana liedz saviem šoferiem strādāt vairāk par 35 darba stundām nedēļā.

”Galvenais, lai mēs viņus neizkonkurējam un lai nepazūd peļņa uzņēmējiem Rietumeiropā, un lai būtu tāds nodrošināts un labs darbs šiem cilvēkiem, kas ir šeit uz vietas Rietumeiropā. Un tas viss saucas Eiropas Savienības vienotais darba tirgus – šādos skaistos vārdos visi runā par ”godīgu konkurenci”, norāda Zīle.

Izrādās, šo visu garo stāstu Eiropas Savienības līderi mēģina pārējiem ”nopārdot” kā cīņu pret sociālo dempingu.

Materiāls sagatavots ar Eiropas Parlamenta Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas finansiālu atbalstu.

1 komentārs