Politoloģe par partiju finansēšanas gaidāmo modeli: Mēs nepārlēksim no salīdzinoši netīras politikas uz absolūti tīru politiku

3 komentāri

Saeimā nonākušais likumprojekts par valsts budžeta finansējuma vairākkārtīgu palielināšanu politiskajām partijām ir dāsns. Ja izmaiņas pieņemtu, tās teorētiski ļautu parlamentā iekļuvušajām partijām funkcionēt, nepiesaistot finansējumu no privātajiem ziedojumiem. Premjers Krišjānis Kariņš izteicies, ka šādu sistēmu būtu bijis jāievieš jau pirms 25 gadiem.

Tas saskan ar laiku, kad notika pirmie mēģinājumi regulēt, cik un no kā partijas var saņemt finansējumu, un, galu galā, – kā šī nauda ir jādeklarē. Pirms tam partiju finansēšanā valdīja kaut kas līdzīgs anarhijai, atminas viens no ”Latvijas ceļa” līderiem, ekspremjers Māris Gailis. “Es atceros, vācot naudu 1993. gadā, naudu Saeimas vēlēšanās, uzņēmēji naudu atnesa pat kurpju kastēs. 90. gadu sākumā faktiski nebija normatīvu, likumu. Partijas, kā varēja, tā vāca to naudu.”

Atmodas laikā Latvijas Tautas fronte saņēma dāsnus ziedojumus no tautas. Bet neatkarīgajā Latvijā partijas vairs nebija masu kustības, tāpēc nevarēja cerēt uz plašu sabiedrības slāņu finansiālu atbalstu. Politisko spēku vadībai nācās vērsties pie tiem, kuriem naudas ir daudz.

”Vienīgais avots bija tikai un vienīgi privātpersonu kabatas vai uzņēmumu finansējums. Toreiz vēl bija valsts uzņēmumi ar milzīgiem budžetiem. Deva. Ventspilnieki deva, lielie uzņēmumi. Nafta, dzelzceļš utt. Lieli uzņēmumi jau finansēja dažādu spārnu partijas, tad tu it kā maksā apdrošināšanu. Tu esi drošs – tāda koalīcija vai savādāka – kāds, ko tu esi atbalstījis, būs pie varas. Protams, nav noslēpums, tāpat lobēja sev izdevīgus likumus – tā dara vienmēr un visās valstīs,” uzsver Gailis.

Parādījās pirmie priekšvēstneši, ka partiju un lielā biznesa saites sakausējas vienā veselumā. Visām partijām kopumā pat vēlēšanu gados vajadzēja maksimums dažus miljonus latu. Oficiālo ziedojumu līdz šim nepārspēto rekordu partijas sasniedza 2002. gadā, kad Saeimas vēlēšanās sevi pirmo reizi pieteica ”Jaunais laiks” un Aināra Šlesera Latvijas Pirmā partija, un ar vērienīgām kampaņām par vietām parlamentā cīnījās arī Tautas partija un ”Latvijas ceļš”. Šajā gadā partijas ziedojumos saņēma gandrīz 6 miljonus latu jeb vairāk nekā 8 miljonus eiro. Tikmēr šo partiju vēlāk Saeimā un valdībā pieņemtie lēmumi bija mērāmi desmitos un simtos miljonos latu. Sponsori saprata, ka ziedošana partijām var atmaksāties daudzkārtīgi.

”Uzņēmēju intereses bija cieši saaugušas ar politiķu. Un neviens nesaka, ka tas ir slikti. Kāda jēga uzņēmējiem no valsts, ja valsts neieklausās viņu interesēs? Jautājums ir par to, vai šīs intereses tiek novadītas līdz politiķiem normālā, tiesiskā, godīgā ceļā. Politiķi pie netīrās naudas pierod, tā izrādās vajadzīga, noderīga un, beigu beigās, bez tās vairs iztikt nevar. Ja šodien būtu iespējams nosaukt kādu partiju, par kuru es būtu drošs, ka šādas melnās naudas nav, nav melnie kasieri, kas šo naudu iegūst un aizvirza tālāk… Es nevaru nosaukt šādu partiju,” stāsta grāmatas “Mūsu vēsture: 1985-2005” autors Lato Lapsa.

Pirmo vērā ņemamo politisko partiju ziedojumu regulējumu Saeima pieņēma 1995. gadā. Jaunais Partiju finansēšanas likums paredzēja, ka maksimālais ziedojums gada laikā nedrīkst pārsniegt 25 000 latu. Ziedot drīkstēja ne tikai privātpersonas, bet arī uzņēmumi. Lielākie oficiālie ziedotāji izrādījās ”Parex banka” un Ventspils ostas uzņēmumi.

Jo stingrākus ziedojumu piesaistes ierobežojumus noteica Saeima, jo radošākus veidus šo ierobežojumu apiešanā izdomāja partijas. Izrādījās, ka Tautas partijai un sociāldemokrātiem masveidā ziedojušas šaubīgas kompānijas un ”pastkastītes firmas”, izskanēja runas par partiju ”melnajām kasēm”. Plašāko rezonansi izpelnījās tā dēvētais ”Lemberga stipendiātu” saraksts, kas viesa aizdomas iespējamiem par nelegāliem skaidras maksājumiem konkrētiem politiķiem un partijām vairāk nekā 7 miljonu ASV dolāru apmērā. Tieši šim skandālam toreizējā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Saeimā veltīja vienu no savām slavenākajām runām.

Jau šobrīd pār dažām galvām karājas Damokla zobens. Tas karājas mata galā, un vēl mēs nezinām, kur un kad tas kritīs. Ja dzīvojam tiesiskā valstī, tad kaut kad tam būs jākrīt. Tamdēļ no šīs Saeimas augstās tribīnes – es kā prezidente – vēršos arī pie partijām un pie viņu deputātiem. Es aicinu visas partijas rūpīgi pārspriest un izvērtēt savu pēdējo gadu darbību un finansēšanas avotus.

Tiešā veidā uzņēmumiem finansēt partijas tagad ir aizliegts, ziedot drīkst tikai privātpersonas. Tomēr krāpšanās turpinās – visbiežāk tas izpaužas, ziedošanā izmantojot starpniekus, kuri partijām dod, nevis savu, bet svešu naudu. Partijas tiek arī pie valsts un pašvaldību uzņēmumu naudas. Šajos uzņēmumos tiek iekārtoti, iespējams, pat fiktīvi darbinieki, kuriem piekodināts daļu no saņemtās algas ziedot partijai. Tikmēr ar jēdzienu ”melnā kase” apzīmē partiju naudu, kas vispār nav deklarēta.

10. Saeima, kuras atlaišanu jau bija rosinājis Valdis Zatlers, neilgi pirms ārkārtas vēlēšanām nobalsoja par ilgstoši ”atvilktnē gulējušo” ieceri paredzēt kriminālatbildību par partiju nelikumīgu finansēšanu. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs šo lēmumu apsveica, taču vairākus gadus nekādas darbības nesekoja. Pirmo lietu KNAB sāka tikai 2016. gadā saistībā ar miljonāra Jūlija Krūmiņa atbalstu Zaļo un zemnieku savienībai un partijai ”No sirds Latvijai”.

Divus gadus vēlāk lietā, kas sākta aizdomās par partijas nelikumīgu finansēšanu, KNAB aizturēja ”KPV LV” līderus.

Lai gan Jūlija Krūmiņa un ”KPV LV” lietas joprojām nav noslēgušās ar konkrētu rezultātu, šo divu kriminālprocesu sākšana citas partijas pamodināja no ”ziemas miega”. Pār politiskajiem spēkiem nāca atklāsme, ka par ”melno kasu” turēšanu ir iespējama arī reāla nonākšana aiz restēm Čiekurkalna ”septītajās debesīs”.

”Iepriekš neviens pat neticēja, ka par partiju ”melnajām kasēm” draud nopietna atbildība. Visi baidījās pieļaut kaut kādas mazas administratīvas pārrēķināšanās kļūdas vai savlaicīgi neiesniegt deklarāciju, saņemt no KNAB nelielus sodus. Visas partijas ir sapratušas, ka tām draud nepatikšanas,” uzsver politoloģe Iveta Kažoka.

Viņa pieļauj, ka tieši sāktie kriminālprocesi mudinājuši Saeimu lemt par to, ka no nākamā gada partiju galvenais finansējuma avots būs tieši valsts budžets. ”Mēs nepārlēksim no salīdzinoši netīras politikas uz absolūti tīru politiku. Neviens nevar iedot garantiju, ka, iedodot lielāku valsts finansējumu, partijas uzreiz kļūs tīras. Vienlaikus es redzu pamatu domāt, ka partijas varētu iekšēji attīrīties no privātā sektora ietekmēm, vienkārši tāpēc, ka tām vairs nebūs tik lielas vajadzības pēc papildu finansējuma. Tas modelis, ko pašlaik skata Saeima, ir diezgan dāsns. Partijām ir jādod iespēja aizstāt savas pelēkās vai ”melnās naudas” ar kaut ko, kas ir tīrs.”

Tā dēvēto sponsoru ietekme uz politiķu lēmumiem pilnībā neizzudīs arī pēc tam, kad partijām vairs nebūs jāuztraucas par savu finansējumu. Pastāv arī citi politisko lēmumu nelegālas ietekmēšanas riski. ”Viens no tiem ir saistīts ar brutālu korupciju – pat ne partija, bet individuāls deputāts vai ministrs tiek nopirkts, lai pieņemtu lēmumu kāda uzņēmēja interesēs,” izceļ Kažoka.

Tāpat tiek norādīts uz nepieciešamību sakārtot lobēšanas nozari Latvijā, lai politiķu ietekmētājiem oficiāli vajadzētu reģistrēties kā lobistiem, bet politiķiem un amatpersonām būtu jāatskaitās par to, ar kurām personām vai interešu grupām viņi tiekas pirms lēmumu pieņemšanas par, piemēram, ostām, bankām, ātrajiem kredītiem vai būvniecības nozari. Parlamentā pirms mēneša lobēšanas regulējuma izstrādei izveidota deputātu darba grupa, kuras vadītāja – Inese Voika – sola ar likuma projektu nākt klajā pēc aptuveni pusgada.

”Ir jābūt atklātībai no visu dalībnieku puses – gan no tiem, kas nāk savas intereses lobēt, gan no tiem, kas pieņem apmeklētājus un lēmumus. Ja mums būtu iespēja redzēt visu ministru, ministriju, augstāko amatpersonu publiskos kalendāros, kur, ar ko viņi tiekas, tas būtu viens no redzamiem ieguvumiem. Lai mums būtu skaidrāks, kurš un par kādu naudu ietekmē Saeimas deputātus, valdības ministrus un citas amatpersonas,” norāda Voika.

Viņa vēl atzīst, ka ne visās valstīs, kur šādi likumi pieņemti, tie ne vienmēr darbojas. 2001. gadā Lietuvā pieņemtais likums esot izgāzies un ilgi uzskatīts par bezjēdzīgu. Parlamenta Analītiskais dienests par lobēšanas regulējuma praksi pasaulē sācis gatavot pētījumu.

3 komentāri