Vācija uz Rīgu sāk izraidīt Latvijai piesaistītos bēgļus, tagad draud bezpajumtnieka liktenis

17 komentāri

Vācija ir izraidījusi un atpakaļ uz Latviju deportējusi 11 sīriešus, kuriem ir Latvijā izsniegtais alternatīvais statuss, taču šobrīd viņiem nepienākas nekāds sociālais atbalsts. Patvēruma meklētāju centrs “Mucenieki” un labdarības biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” par šo situāciju ceļ trauksmi.

Vācija ir sākusi aktīvi no valsts izraidīt tās personas, kurām bēgļa vai alternatīvais statuss piešķirts kādā citā no Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm. Tiek prognozēts, – pavisam drīz Latvija pieredzēs lielu skaitu atpakaļ deportēto personu.

Laika posmā no 2016. līdz 2018. gadam Eiropas Komisijas (EK) noteikto kvotu ietvaros no patvēruma meklētāju nometnēm Grieķijā, Itālijā un Turcijā uz Latviju tika pārvietotas 374 personas. Tā kā pēc statusa saņemšanas viņi nespēja šeit ekonomiski sekmīgi uzsākt pastāvīgu dzīvi, lielākā daļa aizbrauca uz Vāciju. Taču viņiem ir aizliegts dzīvot un strādāt citviet kā tikai Latvijā. Tas ir bijis tikai laika jautājums, līdz Vācija sistēma šīs personas sāka uzrādīt. Visticamāk, ja mēģināja bēgļa statusu iegūt vēl Vācijā, ko nav iespējams izdarīt, jo personas piesaistītas Latvijai, vai arī mēģināja legāli strādāt, gāja lūgt pabalstus vai veselības aprūpi. Līdz šim šogad Vācija atsūtījusi atpakaļ 20 personas, pēdējās 11 – pagājušajā nedēļā.

Pēc piespiedu izraidīšanas no Vācijas, ielidojot Rīgā, abas ģimenes lūdza robežsargiem nogādāšanu patvērumu meklētāju centrā ”Mucenieki”, kurā reiz bijuši. Taču, tā kā šiem sīriešiem jau 2016. gadā Latvija piešķīra alternatīvās personas statusu, tad atkal uzturēties “Muceniekos” viņiem nav nekāda likumiska pamata. Centra direktors gan apžēlojies un durvis atvēris.

Pēteris Grūbe
patvēruma meklētāju centra ”Mucenieki” direktors

Viens no variantiem ir Rīgas pilsētas patversmes, bet tur sanāktu ģimenes dalīšana, jo vīriešiem ir atsevišķa vīriešu patversme, sievietēm ir sava patversme. Kas notiktu ar bērniem, varbūt kāds krīzes centrs. Otrs ir, protams, kā visiem bezpajumtniekiem – kaut kur zem tilta.

Starp uz Latviju deportētajiem 11 sīriešiem astoņi ir bērni, jaunākais ir astoņus mēnešus vecs mazulis. Viena no šīm ģimenēm ir vientuļā māmiņa ar četriem bērniem.

“Humānu apsvērumu dēļ, tā kā starp viņiem ir mazgadīgi bērni, atstāt uz ielas neatstājām. Uzņēmām pie sevis. Šobrīd pēc likuma viņiem nepienākas palīdzība,” norāda Grūbe.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP), kuras pakļautībā ir centrs ”Mucenieki”, satraucas, vai viņiem kāds nepārmetīs valsts līdzekļu tērēšanu, nepamatoti izmitinot šīs personas. Vienīgie izdevumi gan esot par ūdens un elektrības lietošanu. Tā kā sīriešiem pašiem sev ir jānodrošina ēdiens, bet naudas neesot, tad spēkus mobilizējusi “Facebook” labdarības grupa “Gribu palīdzēt bēgļiem”.

Laura Bužinska
“Gribu palīdzēt bēgļiem” aktīviste

Mēs esam snieguši palīdzību dokumentu kārtošanā, mēs esam kā brīvprātīgie mentori. Tad higiēnas preces un pārtiku esam snieguši. Ja palielināsies ģimeņu skaits, mēs vieni netiksim galā.

Taču valstiski sistēmiska palīdzība šīm personām esošo noteikumu ietvaros tiešām nepienākas – atzīst Labklājības ministrijā, un šobrīd atliekot paļauties tikai uz ziedojumiem vai doties uz bezpajumtnieku patversmēm.

Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece skaidro: “Ilgtermiņa risinājuma šim jautājumam nav! Protams, vissarežģītākais ir mājokļa jautājums. Vai tā ir patversme, krīzes centrs. Ja šī situācija akumulēsies, un gadījumu būs vairāk, tad būs nepieciešams meklēt valstisku risinājumu.”

Ne Iekšlietu ministrijā, ne Labklājības ministrijā arī nespēj pateikt, – vai vismaz kā pagaidu variantā patvēruma meklētāju centram “Mucenieki” būtu piešķirami papildu līdzekļi līdz risinājuma atrašanai. Pēc izraidīšanas no Vācijas šajās dažās dienās personas ar Latvijā piešķirto alternatīvo statusu pēc palīdzības vērsušās arī Informācijas centrā iebraucējiem.

Alvis Šķenders
Informācijas centra iebraucējiem klientu konsultants

Viņi saka, ka viņiem naudas nav, nav kur dzīvot, darba nav. Nekā nav. Tā ir tā pirmā ziņa, ar kuru viņi ienāk mūsu birojā, un lūdz palīdzēt. Protams, mēs nevaram finansiāli palīdzēt!

Taču te piesardzīgi raugās, cik ļoti šīm personām būtu jāpalīdz, jo biedrība ”Patvērums Drošā Māja” savās bēgļu integrācijas programmās vairākkārt viņus iepriekš esot brīdinājusi, ka Latvijas pamešana agrāk vai vēlāk draudēs ar piespiedu deportēšanu atpakaļ un jelkāda sociālā atbalsta zaudēšanu.

“Neradīsim jau jaunu sistēmu, neradīsim sistēmu cilvēkiem, kurus atgriež atpakaļ. Es uzskatu, ka viņi daudzējādā ziņā ir nedaudz paši vainīgi pie savas pašreizējās situācijas, ka ir pie sasistas siles,” norāda Šķenders.

Pretējās domās ir politisko pētījumu centrā “Providus”, uzsverot, –  šīm personām tomēr atkal būtu jāpiemēro tā integrācijas programma ar sociālajiem mentoriem un sociālo pabalstu, kāda tā bija sākotnēji vēl pirms bēgļa vai alternatīvā statusa saņemšanas un 12 mēnešus pēc tam. Tas nozīmē – jāmaina likums.

Agnese Lāce
politisko pētījuma centra ”Providus” eksperte

Otrs, – viņus integrēt vispār mūsu sociālās palīdzības un sociālā atbalsta sistēmā, tas nozīmē izmantot pieejamos atbalsta mehānismus sociālajā dienestā, pašvaldībā, pretendēt, piemēram, uz maznodrošinātā pabalstu.

Taču problēma, – tā kā atpakaļ uz Latviju atsūtītajiem bēgļiem vai personām ar alternatīvo statusu nav Latvijā deklarētās dzīvesvietas, tad šobrīd arī nekāda palīdzība no pašvaldībām nepienākas.

Situācijai uzmanību pievērsusi arī ANO Bēgļu aģentūra. Otrdien Latvijā ieradies tās pārstāvis Ziemeļeiropā, – Marčels Koluns. Viņš par nepieņemamu uzskata situāciju, ka Latvijā nav gatava šādām situācijām. Šīs nedēļas laikā ANO Bēgļu aģentūras pārstāvis tikšoties arī ar Latvijas politiķiem. Koluns uzsver, – tā kā Latvija piedalījusies ES patvēruma meklētāju pārvietošanas programmas ietvaros, tad tai esot juridiski saistoša apņemšanās nodrošināt šīm personām cieņpilnus dzīves apstākļus.

“Jābūt veidam, kā šīm uz Latviju atpakaļ atsūtītajām personām atļaut iespēju atgriezties sociālā atbalsta saņemšanas sistēmā, atsākt reiz pārtraukto integrāciju. Ir jāļauj piekļūt pašvaldību sociālo dienestu palīdzībai, jāpalīdz viņiem atrast īres mājokli un jāiekļauj Nodarbinātības Valsts aģentūras darba meklēšanas programmās. Personai, kurai tika dota starptautiskā aizsardzība Latvijā, ir jāsniedz adekvāta palīdzība,” uzskata Koluns.