“Gribētos, lai budžeta vietu būtu vairāk un būtu lielākas iespējas.” Saruna ar topošo mediķi

0 Komentāru

To, ka būs ārste, rīdziniece Viktorija Kutuzova zināja jau kopš bērnības. Skolā rakstot domrakstus par sapņu profesiju, Viktorijai doma par mediķa arodu nemainījās ne trešajā, ne septītajā, ne divpadsmitajā klasē. Sapni viņa arī īstenoja, iestādamās Rīgas Stradiņa universitātē (RSU).

“Mani vecāki bija manī redzējuši jau no bērnības vēlmi kādam palīdzēt. Tas ir pirmais. Otrs ir tas, ka tas ir statuss sabiedrībā. Ja tu esi ārsts, cilvēki uz tevi skatās pavisam citādi,” stāsta Viktorija.

Tagad viņa sākusi rezidentūru universitātes ambulancē, taču vēlas izmēģināt atvērtā darba tirgus iespējas un iestāties rezidentūrā Lielbritānijā. To darīt mudina Viktorijas draugs, kurš pašlaik Apvienotajā Karalistē maģistratūrā apgūst ķīmiju. Briti piedāvā apgūt plašāku specialitāšu loku, turklāt slodze ir cilvēcīgāka, bet alga vismaz seškārtīga.

“Mums ir 24 stundu dežūra, viņiem nav, viņiem ir astoņu vai 12 stundu. Nav 24 stundas jāstrādā. Tieši ģimenes ārstiem tur ir tā, ka viņi četras stundas strādā. Vairāk neļauj. Atpūties kādas trīs un pēc tam atkal strādā četras,” stāsta Viktorija.

Daudzus studentus biedē arī neziņa, vai iegūs valsts apmaksātu rezidentūras vietu, tāpēc jaunieši izvēlas to meklēt ārzemēs.

“Gribētos, lai budžeta vietu būtu vairāk un būtu lielākas iespējas. Man patīk infektoloģijas profesija. Gribēju būt infektologs, bet mani apstādināja tas, ka ir tikai viena budžeta vieta. Stājos ģimenes medicīnā, bet zinu, ka infektologiem trūkst ārstu,” bilst Viktorija.

Taču pirms došanās tālumā Viktoriju biedē lielais nezināmais – Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, viņa norāda: “Ka mani vienkārši izdzīs, neļaus tur strādāt un dzīvot. Ja būs cietais “Brexit”, varētu būt lielas problēmas.”

Tajā pašā laikā Viktorija neizslēdz varbūtību, ka Londonā pastrādās gadu vai dažus un pēc tam atgriezīsies mājās.

0 Komentāru