Apkopojums: Kas ir Valsts prezidenta amata kandidāts Egils Levits?

14 komentāri

Lai gan intriga ap iespējamiem kandidātiem uz valsts prezidenta amatu saglabājas, un pretendentu listei savus vārdus var ierakstīt arī opozīcija, tā drīzāk ir vairs tikai teorētiska iespēja.

Šonedēļ četru koalīcijas partiju vienprātībai par Egila Levita nominēšanu savas balsis pievienoja arī “KPV LV” . Tiesa – dažas, bet ar tām pietiktu, lai Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis kļūtu par saimnieku Rīgas pilī. LNT Ziņu TOP10 skaidroja, kas ir Egils Levits, kāda ir viņa pieredze un zināšanas, un kā tās var palīdzēt Latvijai? Kāds ir viņa politisko ideju pūrs, un ko viņš uzskata par svarīgāko darbu, ja tiks ievēlēts par Valsts prezidentu?

Levitam ir jurista un politologa izglītība. Tā iegūta Vācijā, uz kuru padomju laikos emigrēja viņa ģimene. Cieši ar Latviju viņš atkal bija saistīts līdz ar Atmodu, taču 90. gadu vidū atkal to pameta, lai veidotu starptautisko karjeru Eiropas Cilvēktiesību, Eiropas Savienības un Eiropas Kopienas tiesās.

Valstu neatkarības iegūšana vai atgūšana, ja vien tas netiek veikts revolūcijas vai apvērsuma veidā, patiesībā ir smalks juridisks darbs. 1990. gada 4. maijā Augstākā padome, tā laika parlaments, to pasludināja ar neatkarības deklarāciju. Tās iniciators un līdzautors bija tieši Rietumeiropā izglītību ieguvušais Egils Levits. Pirmie uzmetumi tapa viņa paziņu Baibas un Rolanda Rikardu dzīvoklī, piedaloties Romānam Apsītim un Valdim Birkavam.

“Mēs sanācām, un Levits konceptuāli stāstīja neatkarības deklarācijas koncepciju. Te es atradu blociņu, ko pa punktiem tika runāts, un faktiski tas ir pēc satura, kā deklarāciju pieņēma,” tā 2000.gadā stāstīja Rikards. Savukārt Levits tolaik norārījis: “Latviešu nācijas apziņā šis dokuments nozīmēja neatkarību, un tas bija tolaik Latvijas iedzīvotāju vairākuma ideāls.”

Kā LNT Ziņām savulaik atzina laikabiedri, Levits norādījis uz pēctecības nepieciešamību. Proti, ka neatkarība tiek atgūta, un jaunā valsts patiesībā ir 1918. gadā dibinātās Latvijas Republikas saistību pārņēmēja, kam juridiski ir ļoti liels svars.

Šobrīd Egils Levits ir 63 gadus vecs. Latvijā uzturas periodiski, jo pamatā dzīvo Luksemburgā. Valstij atgūstot neatkarību, sākotnēji bija tuvu politikai. Kandidējis vēlēšanās, kļuvis par deputātu, vēlāk arī par tieslietu ministru. Bijis vēstnieks, taču paveroties iespējai, kļuva par Latvijas pārstāvi vairākās Eiropas institūciju tiesās.

Tagad, kad Levitam pievērsta pastiprināta uzmanība, viņš atzinis, ka atsevišķām lietām, kā atjaunotā valsts funkcionējusi nav piekritis, tādēļ meklējis iespēju no politikas attālināties. Taču nokļūšana vēstnieka un pēc tam Cilvēktiesību tiesas tiesneša amatā lielā mērā bijusi iespējama pateicoties sakariem tā brīža varas elitē.

Brīžos, kad Levits ir Rīgā, viņš reizi pa reizei sniedz intervijas medijiem. Piemēram, par to, kādas sūdzības visbiežāk saņemtas no Latvijas. Tās skar uzturēšanas, pilsonības, sociālos jautājumus. Daudzas Eiropas Cilvēktiesību tiesa nemaz neskata, jo nav tās kompetencē, taču pauž gandarījumu, ka cilvēki var aizstāvēt savas intereses.

“Tas, ka cilvēks izmanto savas tiesības un uzvar procesu pret valsti, tas demokrātiskā un tiesiskā valstī ir normāli,” paudis Levits.

Levits tiek uztvers, kā cilvēks, kurš uz Latvijas problēmām spēj paraudzīties no malas. Sevišķi svarīgi tas ir periodā, kad valsts uzņēmusi kursu Eiropas Savienības virzienā. Publiskos pasākumos viņš uzsver, ka 100% tiesiskas valsts pasaulē nepastāv, taču uz to vajag tiekties. “Valsts katru dienu pieņem 5000 lēmumus, un no tiem ir diezgan liels kļūdainu lēmumu procents. Formālu, materiālu iemeslu dēļ, gan lietderības apsvērumu dēļ,” teicis Levits.

Kā iespējamais Valsts prezidents Egils Levits tiek minēts jau pirms 12 gadiem. Viņu esot uzrunājis tā laika premjers Indulis Emsis, tiesa, nesolot vairākuma atbalstu. Levits uz to nav gatavs, ja nu vienīgi strupceļā ieietu parlamenta izvēle starp finiša taisnē jau nonākušajiem Aivaru Endziņu un Valdi Zatleru.

Ievēlēja Zatleru, finanšu atskaitēs sapinušos ķirurgu, kurš sabiedrības acīs disonēja ar juristu, Satversmes tiesas tiesnesi Endziņu.

Levita starp kritizētājiem nebija.

Zatlers iestrādājās un pat nodrošināja vietu vēstures grāmatās – ar “Rīkojumu nr. 2” rosinot referendumu par Saeimas atlaišanu. 2011. gadā pār parlamentu krita aizdomu ēna deputāta Aināra Šlesera piesegšanā. Viņa dzīvesvietu vēlējās kratīt KNAB, taču Saeimas lēmums to liedza.

Satversme paredz, ka rosinot Saeimas atlaišanu, nepietiekama iedzīvotāju atbalsta dēļ amatu var zaudēt pats prezidents. Tolaik Levits, noķerts starp pārlidojumiem, skaidroja, cik liels vēlētāju kvorums nepieciešams: “Optimāls kvorums būtu puse no to vēlētāju skaita, kuri piedalījās iepriekšējās Saeimas vēlēšanās. Ja puse piedalās, un vairākums nobalso par priekšlaicīgām vēlēšanām, tad tās arī jārīko.”

Šis scenārijs piepildījās arī dzīvē. Tikmēr tolaik Levits kopā ar citiem konstitucionālo tiesību ekspertiem strādāja pie vairākām būtiskām izmaiņām – Satversmes preambulas, kas ir Satversmes priekšvārds un definē Latvijas valsts izveidošanas jēgu un mērķi. Tāpat – vairākas izmaiņas, kas pēc būtības paplašinātu Valsts prezidenta lomu un pilnvaras valdības izveidē. Rosinātās izmaiņas, kas Valsts prezidentam ļautu izvirzīt Tiesībsarga, Valsts kontroliera, un Latvijas Bankas vadītāja kandidatūras, par kurām lemtu Saeima, dzīvē nav īstenojušās.

Levits, kā potenciālais Rīgas pils saimnieks, atkal minēts pirms 2015. gada Valsts prezidenta vēlēšanās. Viņu izvirzīja nacionālā apvienība, un Levits piekrita. Publiskajā vidē atbalstu viņam pauž juristu cunfte, atklātā vēstulē vēršoties pie Saeimas. Tajā minēts – “Lai tiesiskums, tiesiskums un vēlreiz tiesiskums kļūtu par mūsu ikdienu, stiprinot katra cilvēka pašapziņu un lepnumu par mūsu kopīgo valsti.”

Kopumā bija četri kandidāti.  “Saskaņas” Sergejs Dolgopolovs, Mārtiņš Bondars – tobrīd no Latvijas Reģionu apvienības, Raimonds Vējonis, kuru virzīja ZZS un Egils Levits. Četri, taču visi saprot, ka īstā cīņa būs starp diviem – Levitu un Vējoni.

Par Levitu toreiz nobalsoja 26 Saeimas deputāti. Par konkurentu Raimondu Vējoni – sākumā 46 balsis, bet pēdējā kārtā jau 55 balsis.

Šogad Levits kandidē atkal. No piecām koalīcijas partijām teikušas četras, savukārt, identitātes krīzes māktā “KPV LV” daļēji. Taču tieši tik, lai pietiktu. Citiem kandidātiem īsti izredžu nav, ja vien nav vēlmes iegūt attiecīgu ierakstu savā CV. Šogad pirmo reizi prezidents tiks vēlēts atklāti, kas stipri sašaurina iespējas vienoties slepus.

“Es domāju, ka tie, kas virzīja Levitu kā valsts prezidentu, izmantoja stratēģiju, ka stipri agri pieteikt un stipri pieteikt. Lai radītu apstākļus citiem kandidātiem pārdomāt, vai vispār ir vērts iesaistīties cīņā, jo tāpat nekas nesanāks. Tur jau ir 51 balss, un kopā parlamentā ir tikai 100,” norāda politologs Filips Rajevskis.

Tas nozīmē, ka Egils Levits var kļūt par pirmo prezidenta amata kandidātu, kura ievēlēšanu diezgan droši var prognozēt jau pusotru mēnesi pirms balsojuma Saeimā.

Intervijā LNT raidījumam “900 sekundes” viņš sacīja, ka amatā vēlas mazināt plaisu starp eliti un tautu. Taču pirms tam viņam nāksies vairot savu popularitāti. Saskaņā ar “Kantar TNS” datiem Levitu par prezidentu šobrīd vēlas 22% Latvija iedzīvotāju.

14 komentāri