Plašs eksports un Ulmaņa autoritārisms. Kādi īsti bija Latvijas, tā dēvētie “zelta laiki”?

2 komentāri
Plašs eksports un Ulmaņa autoritārisms. Kādi īsti bija Latvijas, tā dēvētie “zelta laiki”?
Foto: Ilze Zvēra, f64

Pirmās brīvvalsts laikā, Latvija veidojās kā viena no ekonomiski veiksmīgākajām mūsu reģiona valstīm. Īpaši lepoties varējām ar milzīgiem eksporta rādītājiem. Latviešu bekonu, sviestu, arī kokmateriālus, pirka visā Eiropā. Ar apbrīnojamu centību tika koptas lauku saimniecības, kuras bija atjaunotas pēc Pirmā pasaules kara postažas.

Taču ne jau viss bija tik skaisti: sociālā nevienlīdzība bija milzīga, un autoritārisms ne īpaši labi sadzīvoja ar privātuzņēmējiem. Kādi īsti bija šie Latvijas, tā dēvētie “zelta laiki”?

Latvijas lauksaimniecības veiksmes stāsta pamatā bija divi faktori: milzīgs iedzīvotāju skaits dzīvoja laukos, nevis pilsētās, kā tagad. Otra lieta: līdz ar neatkarības iegūšanu tika veikta zemes reforma jeb vienkāršā valodā sakot, Latvija atņēma zemi vācu aristokrātiem un izdalīja vienkāršajai tautai, kas tolaik bija grūtībās rūdīta un čakla, augsti vērtējot iespēju saimniekot pašiem.

Tā rezultātā vairāk nekā 50 000 saimniecību tiek izveidotas. Tiesa gan, nelielas. Bet mērķis ir sociāls un politisks: katram tikt pie savas zemes, lai katrs ir saimnieks. Līdz ar to lauksaimniecība lielā mērā, īpaši 1920. gados, apgādā pati sevi. Tikai 1920. gadu beigās, 1930. gados, sāk rasties pārpalikums, ar ko iziet starptautiskajos tirgos.

Eksporta rādītāji, iedzīvotāju entuziasms bija apbrīnojams. IKP uz vienu iedzīvotāju augstāks nekā daudzām valstīm, kas mūsdienās krietni pārtikušākas par Latviju. Latvija eksportēja sērkociņus, papīru, koku. Ar 23,5 miljoniem kilogramiem sviesta eksporta gadā, Latvija 1938. gadā bija 4. vietā Eiropā un 6. vietā pasaulē. Kopumā Latvija krietni vairāk eksportēja, nekā importēja.

Par spīti tam, ka ne visi kļuva stāvus bagāti. Rūpnīcas strādnieks saņēma ap 100 latiem mēnesī. Kvalificēts darbinieks pilsētā vidēji 179 latu mēnesī. Puisis lauku saimniecībā vidēji saņēma 45,6 latus mēnesī, bet nebija jāmaksā par īri un ēdienu. Sievietes saņēma krietni mazāku algu, piemēram, lauku darbu veicēja – meita – mēnesī saņēma tikai 35 latus. Tikmēr Ulmanis “uz rokas” saņēma 1920 latu algu. Milzīga sociāla nevienlīdzība, taču reizē – milzīgs entuziasms un prieks par savu valsti.

“Ir ārkārtīgi augsts, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, izglītības līmenis. Un izglītība uzliek šo latiņu. Lai gan 1920. un 1930. gados ir akcents uz lauksaimniecisko ražošanu, mūsu sviests, bekons, labības monopols, lini, mežs un kokmateriāli – ir tas, ar ko lepojamies un izejam pasaulē. Tas pats sviests – 1939. gadā no 24 000 tonnām 22 000 mēs eksportējam,” norāda Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece Irina Zeibārte.

1920. gados pasauli satricināja ekonomiskā krīze, kas atbalsojās arī Latvijā. Taču spējām tai tikt pāri, arī bez starptautiskiem aizdevumiem vai programmām. Tikai ar tautas gribas un darbaspēku. “1930. gados ir jāķepurojas no krīzes nodarītajiem zaudējumiem. Ar visu spēku. Tad nākamais posms, kas pamaina akcentus Latvijas saimniecībā: tas ir 1934. gada apvērsums. Sākas aizvien lielāka iejaukšanās valsts saimnieciskajā attīstībā,” norāda vēstures muzeja pārstāve.

Pēc Itālijas diktatora Musolīni parauga Ulmanis izveidoja apvienojošas organizācijas, kameras – lauksaimniekiem, amatniekiem, tirgotājiem un rūpniekiem. Līdz mūsdienām ar reālu ietekmi saglabājusies tikai viena – Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Tā aizvien atrodas vēsturiskajā ēkā, kur burtiski jūtama trīsdesmito gadu aura. Kameras pirmais priekšnieks bija Ulmaņa ielikta persona, kas ātri “sakārtoja” nozari.

“Ar Andreja Bērziņa līdzdalību notika tā brīža privātuzņēmumu pārņemšanas, kas pēc Ulmaņa ieskata bija svarīgas tautsaimniecībai. Bija sistēma, kā uzņēmumus pārņēma, un izmantoja tajā biznesa modelī, kas tajā laikā bija,” stāsta Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) vadītājs Jānis Endziņš.

Ulmanis izveidoja Apvienoto sviesta eksporta apvienību, kurai 1935. gadā tika piešķirtas eksporta monopoltiesības – privātie tika nospiesti uz ceļiem. Arī privāto pienotavu skaits strauji saruka. Visu kontrolēja valsts jeb, precīzāk sakot, viena persona – Kārlis Ulmanis. Autoritārisms.

“Toreiz bija vienkāršāk. Prezidents pateica – tā būs, un tā bija! Kā redzam, autoritārismā ir vienkāršāk. Kā redzam, tieši kooperācijām vajadzētu iedot arī mūsdienās papildus elpu, jo tas ir izdzīvošanas jautājums daudziem mums, tajā skaitā pārtikas rūpniecībā,” norāda Endziņš.

Diemžēl Ulmaiņlaika veiksmes stāsts ātri beidzās. Ne velti vēstures muzejā nācijas “papum” virs galvas ir glezna ar Staļinu. Tieši Ulmanis ielaida Latvijā PSRS armiju, kas izvietoja savas kara bāzes vēl pirms okupācijas. Izveidojis Latvijas veiksmes stāstu, Ulmanis to atdeva okupantiem, cerībā, ka pašam ļaus emigrēt uz Šveici. Okupantu nodots, Ulmanis mira izsūtījumā, bet padomju vara sagrāva īso, bet leģendāro “Pirmās Latvijas” lauksaimniecības veiksmes stāstu, atstājot vien leģendas un atmiņas par šo periodu.

2 komentāri