“Pilsēta var būt citādāka,” Oto Ozols cer uz pārmaiņām un skicē savu ideālo Rīgu

7 komentāri

Oto Ozols ir dzimis rīdzinieks, audzis Āgenskalnā. Divu bērnu tēvs, ikdienā arhitektu birojā “Konvents” nodarbojas ar vēsturisko ēku saglabāšanas restaurāciju un izpēti.

Sabiedrībā viņš vairāk pazīstams ar savu sirdslietu – nenogurstošu vēlmi uzlabot pilsētvidi, darbojoties biedrībā “Pilsēta cilvēkiem”. Ar Oto Ozolu tiekamies Avotu un Lienes ielas krustojumā. Haotiska satiksme, pamesti veikali. Ēkas, kuras sauc pēc iedzīvotājiem. Izmisīgi uzraksti “Iznomā”. Izmirstoša, pelēcīga vide.

Šī ir viena no vietām, kuru arhitekts savās vizualizācijās ieskicējis kā cilvēkiem draudzīgu, kārtējo reizi parādot, cik daudz vietas pilsētas ielās patiesībā ir brīvas un neizmantotas. Šeit galvenā dizainera loma dota dabas spēkiem, proti – sniegam.

Oto stāsta: “Sniegs ir lielisks instruments, kā pamanīt un ieraudzīt, ko var izdarīt pilsētā, neatņemot autovadītājiem neko. Iebraukātas sliedes, un ārkārtīgi liela asfalta teritorija netiek vienkārši izmantota, netiek pat izbraukāta.”

Soliņi, skvēri, koki un apstādījumi. Ar tik vienkāršiem un ne pārāk dārgiem paņēmieniem var radīt zaļas un cilvēkiem draudzīgas oāzes pelēcīgajā Rīgas burzmā. Un tas pilsētai palīdzētu atgūt zaudētās “asinis”, proti, iedzīvotājus.

Savu ideālo Rīgu Oto attēlo skicēs: “Tās vizualizācijas zīmēju, lai parādītu savādāku Rīgu. Ikdienā cilvēks Rīgā redz pelēkas ielas, bez kokiem, bez veloinfrastruktūras, gājēju pārejām. Domā, ka nekas nevar mainīties. Sajūta, ka ielas pa šauru, jānojauc Rīga, lai uztaisītu citādāku. Bet Rīga ir tieši tāda pati kā Kopenhāgena, Stokholma, tieši tik platas ielas, tāds pats klimats kā Skandināvijas pilsētās, vide nav mainījusies – tieši tāpēc es uzzīmēju, kā ir tagad un kā varētu būt nākotnē.”

Kā spilgtu piemēru tam, cik ļoti rīdzinieki noilgojušies pēc cilvēcīgas vides urbānajos džungļos, viņš min vasarā uz Deglava tilta notikušo spontāno pikniku. Bailēs par tilta drošību apturētā mašīnu satiksme pavēra pavisam citu skatu. Oto atceras: “Cilvēki atnāca vakarā ar saviem galdiņiem, sāka to vietu izmantot. Nākamajā vakarā jau notika pikniks, pēc tam deju vakars. Tā vieta dzīvoja! Tā bija vasara, foršs laiks. Blakus ir apkaime ar milzīgu skaitu iedzīvotāju. Viņi arī ir izsalkuši pēc kvalitatīvas ārtelpas, vides! Ja pastaigā pa Purvciemu – ne pagalmi ir sakārtoti, ne ielas, ne velo infrastruktūra, ne vieta, kur sanākt kopā. Tāpēc Purvciemā, Pļavniekos grūti iekustināt sabiedriski aktīvu cilvēku kopienu, grūti izveidot apkaimju biedrības, kādas ir Āgenskalnā, Čiekurkalnā, Sarkandaugavā.”

Ozols ir pārliecināts, ka optimistiskās pilsētas skices agri vai vēlu tiks īstenotas arī Rīgas pilsētvidē: “Šobrīd atpaliekam, stagnējam. Investīcijas, cilvēku pieplūdums aizplūst uz Viļņu. Viņi ir izdarījuši 4 gadu laikā vairāk nekā mēs 20 gados! Velo tilti pāri upēm. Pilsēta, kurai budžets ir par 40% mazāks nekā Rīgai. Rīga ir bagātākā Baltijas valstu galvaspilsēta, bet mūs apsteidz pat Tartu. Pārmaiņas sākas cilvēku galvās. Ja sabiedrība to pieprasīs, pārmaiņas notiks. Pirms 5 gadiem, kad sāku zīmēt, sajūta bija bezcerīgāka. Bija vēl daži cilvēki, kas līdzīgi domāja. Tagad var redzēt, ka cilvēki vēlas pārmaiņas, ir dažādas akcijas, aktivitāte. Tas, ko es zīmēju, ir izdzīvošanas jautājums pilsētai!”