Patriotu nedēļa, iedvesmojoši stāsti un rūpes par citiem – LNT Ziņu cilvēki dalās lepnumā par paveikto

Pievienot komentāru
Patriotu nedēļa, iedvesmojoši stāsti un rūpes par citiem – LNT Ziņu cilvēki dalās lepnumā par paveikto
LITA KRONE, LETA

Tava televīzija no sirds – tie nav tikai skaisti vārdi. Apliecinot cieņu valstij, cilvēka dzīvei un dzīvībai, LNT savā darbībā ir radījusi daudzus, sabiedrībai nozīmīgus projektus, atklājusi un sekojusi līdzi svarīgiem notikumiem.

Latvijas dzimšanas dienas svētki pēdējos gados no 2015. gada, no 2019. gada vairs nebija tādi kā iepriekš, daudziem par neatņemamu svētku sastāvdaļu kļūstot 2007. gadā LNT iedibinātā tradīcija Patriotu nedēļas laikā pie krūts piespraust sarkanbaltsarkanās lentītes, kas simbolizē patriotismu un veicina kopības izjūtu.

Un arī pēc tam LNT komanda radīja iedvesmojošas un paliekošas dāvanas. Ziņu raidījumos rādītājām “20 stāstus no sirds” par lieliskiem un izciliem mūsu laikabiedriem, kuru dzīvesstāsts un aizrautība savā darbā ir lielisks iedvesmas avots.

Stāstu tapšanā līdzdarbojās Zane Šteinberga, kura atceras, ka ideja lūgt LNT moderatoriem uzrunāt 20 visinteresantākos savas jomas cilvēkus, radās LNT Ziņu dienesta vadītājai Inesei Kārkliņai.

“Bija diezgan grūti izvēlēties. Bija gan mežsargs, gan glābējs Zolitūdē, gan man jāapskatās, mākslinieks, bija gan mācītājs, mūziķi, gan mākslinieki. Visemocionālākais bija Zolitūdes glābējs mūsu stāstos un tā apstākļu dēļ, ka mums bija materiāli, kur viņš reāli, kur viņu ātrajā palīdzībā ievietoja, kur viņš guva traumu glābjot cilvēkus tajā nogruvumā,” teic LNT režisore Zane Šteinberga.

Taču stāstus nevar salīdzināt, tie katrs bija atšķirīgs, unikalitāti piešķīra paši stāstu veidotāji – LNT moderatori: “Mēs devāmies pie katra varoņa, stundu pusotru bija intervija, viņas mani nežēloja vispār un tad no tā materiāla bija jāuztaisa trīs četras minūtes, kas bija diezgan komplicēts un grūti, jo tur vajadzēja to cilvēka būtību ielikt tajās minūtēs. Bija žēl no katra teikuma šķirties. Mēs ar Inesi Kārkliņu pārrunājām, viņa arī teica, ka tas ir tāds sirds projekts un tāds no mūsu kopdarba, ja mēs taisījām daudz ziņu kampaņas, tas ir tāds vissvarīgākais, vismīļākais.”

Taču vissmagākie stāsti žurnālistu pieredzē bijuši par cilvēkiem, kurus dzīve nav saudzējusi kopš dzimšanas vai agrā bērnībā. Mēs raudājām un līdzpārdzīvojām, runājot par un ar bērniem, kurus valsts atstājusi likteņa varā, izgaismojot svarīgas vajadzības. Sižeti papildināja LNT labdarības akciju “Eņģeļi pār Latviju”, kur tiešraides katru gadu īsi pirms Ziemassvētkiem kopš 2008. gada aicinājām ziedot.

Un šādos gadījums no stāstiem radās jauni stāsti, atklājot arvien plašāku un kliedzošāku ainu par to, kā valsts izturas pret saviem bērniem. Skirmante Balčiūte veidoja vairākas sāpīgas stāstu sērijas, viena no tām sadarbībā bērnu paliatīvās aprūpes biedrību par neārstējami slimiem bērniem.

Skirmante uzskata, ka galvenais ir palīdzēt un sekmēt, lai arī valsts līmenī kaut kas sakārtojas. Un tas notika – daļēji pateicoties televīzijas iesaistei, bērnu maisījumu iegādei valsts sāka piešķirt finansējumu, bet sprādzienveidīgu reakciju sabiedrībā raisīja sižetu sērija par cilvēkiem ar autismu.

“Cilvēki beidzot sāka saprast, ka tie bērni, kuri niķojas, kurus mamma nevar it kā nevar savaldīt. Tas nav tā, ka tas bērns ir slikti audzināts, tas vienkārši slims bērns. Tad mammas arī pēc tam teikušas, ka tiešām viņām līdz ar to ir vieglāk, ka viņas vienkārši saprot,” stāsta Skirmante.

Diemžēl pēdējos gados mums nākas daudz stāstīt arī par tautiešiem, kas bija spiesti atstāt dzimteni. Uldis Āboliņš ir veidojis vairākas sižetu sērijas, un, iespējams, bija pirmais televīzijas žurnālists Latvijā, kas filmēšanai 2010. gadā sāka izmantot mobilo telefonu. Dinamiskos, saturiski piesātinātos sižetos atklāta tautiešu dzīve.

Ulda Āboliņa kontā ir stāsti arī par migrācijas krīzi pasaulē. No Grieķijas, Turcijas veidotajos sižetos atspoguļojot bēgļu baisos pārdzīvojumus.

Pāridarījumus dabai no LNT komandas īpaši pārdzīvo Kristīne Garklāva, kur regulāri aicina izslēgt gaismu, nemēslot apkārtni, mīlēt dzīvniekus. Kopā ar kolēģi Kristapu Tālbergu viņa piedalījās unikālā pētījumā, lai saprastu, kāpēc izmirst melnie stārķi. Melnais stārķis ir kā indikators tam, kas notiek vidē. Tas bija ļoti emocionāls līdzpārdzīvojums, kas ilga apmēram gadu.

“Mēs ar raidītāja palīdzību sekojām viņu gaitām līdzi un līdz ar to arī varējām izdarīt secinājumus par to, kas notiek viņu grūtajā aizceļošanas no Latvijas laikā un atgriešanās laikā. Pirmās ziņas par to, ka pirmais stārķis ir gājis bojā, es atceros, ka es raudāju, jo tāpēc, ka es ļoti pārdzīvoju par to, jo mēs sadraudzējāmies, mēs bijām pie viņiem klāt, uzliekot raidītājus un mēs bijām klāt arī šajos stāstos, kad saņēmām analīzes par to, kāda ir viņu asins aina. Lielākais šoks mums pašiem bija atklātais dzīvsudrabs, un, runājot pēcāk filmā ar ginekoloģijas speciālistiem, teica, ka tas ir stāsts, kas stāstīts par mums pašiem, un tas ir stāsts, kas varētu būt cieši saistīts ar reproduktīvo veselību,” stāsta Kristīne Garklāva.

Pētījumi saistībā ar melno stārķu izmiršanu turpinās, taču jau tagad ir gandarījums, ka izdevies šīm problēmām pievērst uzmanību. Kopā ar slaveno Maksa Planka institūtu bija būtiski likt saprast, cik piesārņota ir apkārtējā vide, un pēcāk par pētījumu atsauksmes saņemtas arī no žurnāla “National Geographic”.

“Esmu ļoti pateicīga zinātniekam Mārim Strazdam, kurš to visu aktualizēja, un es domāju, ka viena no lielākajām lietām, ko mēs esam paveikuši, tas bija tāds emocionāls mirklis, arī apbraukājot Latvijas skolas un runājot ar skolēniem dažādās Latvijas vietās, ka viņi pieceļas kājās, klausies, es redzēju melno stārķi, un es zinu, kāds viņš ir, un es zinu, ka viņu ir unikāli redzēt,” saka Kristīne Garklāva.