No 13 ministrijām informāciju par lobijiem brīvprātīgi publiskojušas tikai trīs

0 Komentāru
No 13 ministrijām informāciju par lobijiem brīvprātīgi publiskojušas tikai trīs
LETA

Lai gan lobēšana, kad algoti darbinieki dodas pie politiķiem vai ierēdņiem ar mērķi kāda interesēs panākt vēlamo lēmumu, nav nekas jauns arī Latvijā, regulējuma šajā jomā joprojām nav. Valsts institūcijām ir brīva izvēle, kā rīkoties, un līdz šim no 13 ministrijām informāciju par lobijiem ir publiskojušas tikai trīs, svētdien vēstīja raidījums LNT Ziņu TOP 10.

Pie šīs jomas regulējuma tiek strādāts jau kopš 2007.gada, taču divi mēģinājumi to sakārtot bijuši neveiksmīgi. Tagad ir jau trešais mēģinājums ieviest lobēšanas tiesisko regulējumu, taču arī tas draud izgāzties, jo Saeimā tam trūkst22 atbalsta.

Viena no ministrijām, kura ir publiskojusi informāciju par lobētājiem, ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Tā datus atjauno vidēji reizi pusgadā. Tiesa gan, informācija tiek ne vien papildināta, bet arī dzēsta. Nedēļas sākumā šajā sarakstā bija uzņēmēja Gunāra Ķirsona vārds, bet tagad tas vairs nav atrodams, jo, kā skaidro ministrijā, Ķirsons vairs nenodarbojoties ar lobēšanu.

Informācija par lobētājiem ir arī Labklājības ministrijas mājaslapā. Taču tur jaunākais ieraksts datēts ar 2013.gadu. Par lobētājiem vēl informē Veselības ministrija, kuras mājas lapā atrodami četri ieraksti. Jaunākais no tiem veikts pirms gada.    

Par to, ka nepieciešams ieviest lobēšanas tiesisko regulējumu, iestājas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB). Kā skaidro birojā, tas ļautu nošķirt, kas ir legāla lobēšana un kas ir krimināli sodāma tirgošanās ar ietekmi, par ko draud līdz pat pieciem gadiem cietumā.

Lai ziņas par lobētājiem liktu atklāt ar likuma spēku, ir tapušas pat veselas divas koncepcijas un bijusi nodibināta ne viena vien darba grupa. Tapa pat Lobēšanas atklātības likums, taču 2014.gadā to noraidīja, un tas bija viens no Laimdotas Straujumas (V) valdības pirmajiem lēmumiem. Tā vietā, lai novērstu trūkumus un tomēr pieņemtu jaunu likumu, Straujumas valdība uzdeva sagatavot izmaiņas jau esošajos.

Tagad ir jau trešais mēģinājums ieviest lobēšanas tiesisko regulējumu. Apstiprināšanu valdībā gaida divi likumprojekti – labojumi Valsts pārvaldes iekārtas likumā, kur definēta lobēšana, un izmaiņas Saeimas kārtības rullī, kas paredz deputātiem atklāt, ar kādam formālām un neformālām sabiedrības grupām vai personām notikušas konsultācijas.

Premjers Māris Kučinskis (ZZS) iestājas par lobēšanas atklātību, un sagaidāms, ka minētie likumprojekti jau drīzumā nonāks valdības darba kārtībā. Taču atbalstu tie gūs vien tādā gadījumā, ja jaunais regulējums netiks atzīts par pārāk birokrātisku, skaidro premjers.

”Godīgi jāatzīst, ka iepriekšējais sagatavotais, kur katram, kas tuvojas Saeimai, bija jāziņo, kāpēc viņš nāk un par kuru likumu, bija pārāk sarežģīts. Ja to kvalitatīvi izveido kā piedāvājumu, ka, parādoties jebkuram cilvēkam Saeimas komisijā, viņš var uzrādīt un visi saprot, ko viņš lobē, ko viņš pārstāv, es domāju, ka tāda atklātība mums tikai nāktu par labu,” teica Kučinskis.

Ja jaunais risinājums iegūs valdības atbalstu, galavārds būs jāsaka Saeimai. Taču, kā liecina raidījuma veiktā aptauja, izmaiņām Saeimas kārtības rullī nav vairākuma atbalsta.

Parlamentā pārstāvētās lielākās partijas Saskaņa līderis Jānis Urbanovičs uzskata, ka problēma tiek risināta no nepareizā gala.  Viņaprāt, lobisms vismazāk notiek caur likumdevēju. Pārsvarā tās ir reālās varas institūcijās, kādas ir Ministru kabinets, koalīcijas padome, varas partijas. ”Parlamentā jau ir tāda iepriekš klusos kabinetos, pirtīs vai mežaparkos norunu tādas publiskas prezentācijas, nevis šeit, Saeimā, tiek radītas šīs idejas, šie mehānismi, kuri pēc tam visu sabiedrību apmierina vai ”besī ārā”,” sprieda Urbanovičs.

Skeptiski noskaņoti ir arī koalīcijas partiju līderi. Viņi neatbalsta Kārtības ruļļa labošanu, jo šaubās, vai ar piedāvātajām izmaiņām tiks sasniegts mērķis.  

”Man šķiet, tie ir vispārīgi. Man šķiet, šie konkrētie risinājumi ir diezgan.. ”kādas konsultācijas ir notikušas, ar kādām formālām vai neformālām sabiedrības grupām vai privātpersonām”. Nu, es domāju, ka es tad varētu, piemēram, par aizpagājušo vai par šo mēnesi sarakstīt kādas 50. Man pienāk uz ielas cilvēks klāt veikalā un saka, ziniet ko, tāda un tāda lieta netiek risināta, jautājumi par atsevišķi kaut kādas konkrētas grupas pabalstiem,” piemērus minēja Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis.

Arī Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš uzskata, ka dažkārt ir grūti nošķirt robežu, kad deputāts ir pats domājis par kādu problēmu un problēmas risinājumu, ir konsultējies ar kādu, piemēram, nozares pārstāvi, lai saprastu, vai tāds risinājums ir nepieciešams, un kad iniciatīva nākusi tieši no kādas nevalstiskās organizācijas.

”Tas, manuprāt, tomēr jāskatās kā uz [KNAB priekšnieka Jaroslava] Streļčenoka nevaldāmo vēlmi pārvēlēties otrreiz. Es uz šo vairāk skatos, kā uz tādu darbības imitāciju, kurā parādīt, kā viņš cīnās par sabiedrības interesēm un kāpēc viņu vajadzētu pārvēlēt. Bet katrā ziņā jebkurš jautājums, kas attiecas uz likuma pieņemšanu, vai tur nav kādas slēptas intereses, vai netiek iegūti kādi labumi nepastarpināti, viennozīmīgi ir diskutējams,” tā savukārt uzskata Vienotības frakcijas vadītāja Solvita Āboltiņa.

Saeimā, pretēji iepriekš valdībā lemtajam, valda uzskats, ka jāmaina nevis esošie likumi, bet tomēr nepieciešams jauns atsevišķs likums. Vērtējot šo riņķa danci, Lobētāju asociācijas pārstāvis Didzis Šmits prognozē, ka centieni ieviest lobētāju tiesisko regulējumu jau atkal izgāzīsies.   

”Mani diemžēl neatstāj tā pati izjūta šobrīd, ka atkal tas jautājums ir pacelts un atkal tas tiek risināts spītīgi ne tā, kā visur citur pasaulē, bet kaut kā savādāk. Un beigsies ar kārtējo fiasko. Diemžēl,” atzina Šmits.

Viņaprāt, ja vien būtu izpratne un vēlēšanās, risinājums jau sen būtu atrasts. Tik vien kā nepieciešams sekot līdzi citu valstu pieredzei, kas nozīmē publiski atklāt lobētāju vārdus, izveidojot viņu reģistru. Tajā varētu redzēt, kurš un kā intereses pārstāv. Savukārt amatpersonām būtu jāinformē, ar ko tās tikušās.

Tikmēr pētījumi atklāj, kādi ir trūkumi tam, ka nav lobēšanas regulējuma. Pērn publiskotajā ziņojumā ”Lobēšanas atklātība Latvijā” secināts, ka necaurspīdība jeb atklātības trūkums negatīvi ietekmē iedzīvotāju dzīves kvalitāti, jo palielinās iespēja, ka lēmumi tiek pieņemti par labu šauram interešu lokam.

Iespējams, jauns stimuls Latvijai būs pievienošanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai, kas savas dalībvalstis mudina noteikt vienotas prasības lobēšanas regulējumā, paredzot konkrētus labas pārvaldības principus.

Video

0 Komentāru