Valdība ieguldīja desmitus miljonu “Unibankas” izveidošanā, pie kontroles un naudas tika politiķiem pietuvinātas personas

2 komentāri

No haosa, kas banku nozarē valdīja 90. gadu sākumā, ieguvējas bija valstij piederošās bankas. Komercbankas bankrotēja, bet ”Krājbanka” un ”Unibanka” uzlasīja pārpalikumus. ”Krājbanku” kontrolēja ar Ventspili saistīti spēki, bet ”Unibanka” bija atvēlēta Valmieras grupējumam. Par to liecināja cilvēku loks, ko iecēla šo kredītiestāžu padomēs.

Mūsdienās skaļi uzvārdi komercbanku padomēs ir PR triks. Bet valsts uzņēmumu politizācija ir sērga, no kuras joprojām neesam tikuši vaļā.

Pēc neatkarības atgūšanas bija jālemj, ko darīt ar padomju bankām. “Krājbanku” nolēma atstāt kā atsevišķu banku, pārējās finanšu struktūras un to filiāles nodeva Latvijas Bankai. Tā izveidoja privatizācijas fondu, kas nodaļas pārdeva pa vienai.

Šīs struktūrvienības strādāja kā mazas komercbankas, tobrīd Latvijas Bankas paspārnē. Kad 1993. gadā tās sāka izpārdot, Latvijā jau strādāja vairāki desmiti komercbanku. To kļuva vēl vairāk. Uz dažu filiāļu bāzes to darbinieki izveidoja mazas vietējās bankas Siguldā, Bauskā, Daugavpilī. Tā tapa arī “Aizkraukles banka”. Citas filiāles nopirka lielākās komercbankas “Banka Baltija” un “Parex banka”, kuras interesēja Latvijas bankas nodaļu nekustamais īpašums.

Naudas tautsaimniecībā bija maz. Gan uzņēmumi, gan bankas vēl tikai mācījās strādāt kapitālismā.

Uldis Osis
Bijušais finanšu ministrs (03.08.1993 – 19.09.1994)

”Banku sektors piedzīvoja diezgan lielu spiedienu, politisko spiedienu arī no uzņēmējdarbības sektora, spiedienu finansēt uzņēmējdarbību, tautsaimniecību kopumā finansēt.Un savā ziņā ar to bankām tika izrakta bedre, jo liela daļa, it sevišķi lielākie uzņēmumi, bija saistīti ar Krieviju, ar Krievijas pasūtījumiem, ar izejvielām no Krievijas.Krievijā turpinājās ekonomiskais un finanšu haoss, bija drausmīgi liela inflācija. Latvija toties bija ieviesusi Latvijas rubļus, vēlāk latu un makroekonomisko situāciju bija nostabilizējusi.”

Edmunds Krastiņš
Bijušais valsts īpašuma valsts ministrs (03.08.1993. – 19.09.1994)

”Vienā brīdī Pasaules bankas eksperti pateica: ”ko jūs darāt, nedariet tā, tas ir pilnīgi nepareizi, kā jūs tagad tirgojat tās filiāles. Jūs vienkārši atomizējat savu banku sistēmu. Jums tagad ir 30 vai 40 bankas, drīz jums būs 60”.”

Pasaules bankas prognozes piepildījās, 90. gadu vidū Latvijā bija vairāk nekā 60 banku. Latvijas Bankas privatizācijas fonds, ko vadīja vēlākais deputāts un Valsts prezidents Andris Bērziņš, apvienoja 21 centrālās bankas nodaļu un izveidoja ”Latvijas Universālo banku” jeb ”Unibanku”.

Andris Bērziņš
Bijušais ”Unibankas” prezidents

””Unibanku” jau faktiski izveidoja no tā visa, kas palika pāri, kur nebija privātās iniciatīvas. “Unibankā” nokļuva viss tas, kas likās nevienam nevajadzīgs tajā brīdī.”

Par bankas prezidentu kļuva pats Bērziņš. ”Unibanka” nīkuļoja, un arhīvā pieejamie Latvijas Bankas privatizācijas fonda dokumenti liecina, ka tas “Unibankai” regulāri pārskaitīja lielas naudas summas darbības nodrošināšanai.

Revidējot reģionālās nodaļas, atklājās daudz neatgūstamu kredītu. Visvairāk slikto kredītu bija Vecrīgas filiālē. Kopā bankā par neatgūstamiem atzina 25 miljonus latu.

Lielākais parādnieks bija parfimērijas ražotājs “Dzintars” ar divu miljonu latu kredītu. Bija arī negodprātīgi izsniegti kredīti ar filiāļu darbiniekiem saistītiem cilvēkiem. Izrādījās, ka līdz pat 1993. gadam Latvijas Bankas nodaļas strādāja bez jebkādas uzraudzības. Centrālās bankas prezidents Einars Repše Saeimas deputātiem atzina, ka tas bijis apzināti.
Einars Repše 1994. gada 23. maijā:

”Repšem, kura galva pilna ar daudzām svarīgām problēmām, būtu bijis neloģiski sākt mācīt baņķierus uz vietām. Mēs apzināti gājām uz to, ka nodaļu vadītājiem bija pilnīga brīvība lemt un atbildēt.”

Lai jaundibinātā banka nebankrotētu, Latvijas valdība tai piešķīra valsts parādzīmes. To pārdošana aizpildīja “Unibankas” finanšu robu, nodrošinot ienesīgu darba vietu bankas vadības komandai. Bankas padomē nonāca koalīcijas politiķi, kā arī politikā vēl nezināmais Andris Šķēle, advokāts Andris Grūtups, sākumā arī Ventspils mērs Aivars Lembergs.

Uldis Osis
ijušais finanšu ministrs (03.08.1993 – 19.09.1994)

”Varbūt zināma ietekme bija, tā saucamajam, Vidzemes vai Valmieras puses [grupējumam], jo mēs zinām, ka Andris Bērziņš, no sākuma bija, cik atceros, banku privatizācijas fonda priekšsēdētājs, vēlāk “Unibankas” prezidents, arī Edmunds Krastiņš, kas ļoti aktīvi līdzdarbojā. Bet vai tam bija izšķirošā nozīme, es tā nevarētu apgalvot, vismaz no tās informācijas, kas man šobrīd ir atmiņā palikusi no tiem laikiem.”

Edmunds Krastiņš
Bijušais valsts īpašuma valsts ministrs (03.08.1993. – 19.09.1994)

Edmunds Krastiņš: ”Tie bija politiķi. Tā kā arī tagad sēž uzņēmumu padomēs ar politiskām partijām saistīti cilvēki, toreiz tas bija vispār pirmsākums, toreiz pamatā tā rīkojās.”

Nekā personīga: ”Šodienas acīm tas bija pareizi, jūsuprāt?”

Edmunds Krastiņš: ”Kas tieši?”

Nekā personīga: ”Politiķi bankas valdē vai padomē?”

Edmunds Krastiņš: ”Ko tur citu varēja ielikt? Kam varēja uzticēties, ja ne paši sev? Šodien ir grūtības atrast konkursos cilvēkus, kam var uzticēties. Cilvēkam var būt diezin kāds diploms, bet, ja viņam nevar uzticēties, ja viņam nav tās pagātnes, ko jūs ar viņu darīsiet?”

Tas, ka īpašnieks bija valsts, nozīmēja, ka ”Unibanka” no Finanšu ministrijas ieguva naudu slikto kredītu segšanai un padomus no ārzemju konsultantiem. Padomju skolas baņķierus izglītoja Pasaules bankas un pazīstamu rietumu banku speciālisti. Mazajām komercbankām tādu resursu nebija un drīz tās viena pēc otras paziņoja par bankrotu.

Edmunds Krastiņš
Bijušais valsts īpašuma valsts ministrs (03.08.1993. – 19.09.1994)

”Neviens taču nebija toreiz mācījies finanses. Bija mācījušies Padomju finanses, kas nekur nederēja. To visu varēja no galvām mest ārā, tam nebija nozīmes.”

Andris Bērziņš
Bijušais ”Unibankas” prezidents

”Pirmais, kas “Unibankas” veidošanā iesaistījās, bija Šveices valdības atbalsta fonds, un “United Bank of Switzerland” izveidoja tādu padomdevēju grupu, kas bija pieredzējuši profesionāļi.”

Nīkulīgā valsts banka divu gadu laikā kļuva par otru lielāko valstī. Pēc aktīvu apjoma 1994. gada beigās to pārspēja tikai ”Banka Baltija”. Par iespēju ”Unibanku” iegādāties interesējās ”Parex”. Taču 10% akciju jau izrādījās sadalīti. Bērziņš un citi bankas vadoši darbinieki bija iegādājušies 400 000 latu vērtas akcijas ar 75% atlaidi. Starpību apmaksāja Latvijas Banka. Valsts kontroles revīzija secināja, ka darījums bijis pretlikumīgs. Jāņa Skrastiņa vadītā prokuratūra tam piekrita, bet nekā nereaģēja. Divus gadus pēc darījuma, 1996. gadā, Andra Šķēles vadītā valdība akciju uzdāvināšanu legalizēja.

Pēc ”Bankas Baltija” bankrota 1995. gadā ”Unibanka” tika arī pie tās filiālēm. Privatizācijas aģentūra aizvien augošās bankas akcijas gribēja pārdot starptautiskā biržā. Šveices konsultanti “Unibankas” vadību veda uz Londonu, Amsterdamu, Ņujorku. Pasaules finanšu centros nevienu neinteresēja mazā ”Unibanka”. Lielāko daļu akciju nopirka vietējās un zviedru bankas, kā arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka.

Bankai bija vajadzīgs stratēģiskais investors. Runāja ar daudzām rietumu bankām, piemēram, Vācijas “Landesbank”. Drīz pēc 98. gada Krievijas krīzes līgums par “Unibankas” pārdošanu tika slēgts ar zviedru SEB grupu.

Tikai dažus gadus vēlāk tā pati banka, kuru slikto kredītu dēļ glāba valsts, bija viena no aktīvākajām aizdevējām būvniecības bumā, kas noslēdzās ar katastrofālu finanšu krīzi 2009. gadā.

“Unibankas” privatizācijā valsts saņēma 21 miljonu latu. Vēl 44,8 miljonus bankas akciju pircēji samaksāja privatizācijas sertifikātos.

2 komentāri