Komentāri

70. un 80. gados padomju Latvijā čeka klusu un nemanāmi izvērsa cīņu pret neskaitāmām pagrīdnieku šūniņām. Tās centās pulcēt biedrus, lai pretotos padomju režīmam.

Kā izpētījis Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, caurskatot lietas, kas atrodamas VDK datu bāzē “DELTA”, bijuši gadi, kad likvidētas pat 12 šādas pagrīdes organizācijas.

Par šīm lietām čeka nerunāja publiski, lai nekārdinātu citus aktīvistus, kuri gribētu cīnīties par brīvu Latviju. Ierasti VDK aģenti ar saviem slepenajiem palīgiem darbu paveica bez lieka trokšņa. Ar nemiera cēlājiem tika veikts profilaktisks darbs.

Par skrejlapu izplatīšanu, Latvijas laika dziesmu dziedāšanu, lozungu rakstīšanas uz māju sienām vai nepiedienīgiem jokiem informēja šo cilvēku darba vietas vai augstskolas. Dažus šādā veidā nomierināja. Citus par sodu no mācību iestādēm vai amatiem izmeta.

Viena no organizācijām, kas centās sapulcināt patriotiskus studentus, veidojās Rīgā. Tās nosaukums “Zīles”. Šobrīd zināms, ka tās darbību čeka apturēja, panākot, ka viens no jauniešiem nodod savus biedrus.

VDK datu bāze “DELTA” glabā lietu materiālus par simtiem Latvijas patriotu, kuri necentās slēpt savu nepatiku pret padomju režīmu.

1978. gads – Politehniskā institūta trīs studenti Rīgā, krastmalā dziedājuši buržuāziskās Latvijas dziesmas un himnu. To pamanījis milicis, kurš no jauniešiem esot saņēmis draudus izrēķināties. Izvērtējis, ka ar jauniešiem viens galā netiks, milicis no notikumu vietas aizgājis. Vēlāk viens no trijotnes izmests no komjaunatnes un atskaitīts no institūta. Pārējiem izteikts stingrs rājiens.

1982. gads – kāds vēlāk populārs mākslinieks no Dekoratīvā mākslas kombināta brauciena laikā uz Maskavu izteicies, ka viņš ienīst komunistus. To dzirdējis VDK aģents no Kazahstānas, kurš par izlēcienu pa čekas kanāliem noziņojis mākslas kombināta vadībai Rīgā. Turpmāk jaunais mākslinieks no Latvijas izbraukt vairs nevarējis.

1985. gadā deju kolektīvu skatē Rīgā četri jaunieši no Priekuļiem noplēsuši no afišu staba plakātu. Tam otrā pusē uzrakstījuši dažādus saukļus, piemēram, “Lai dzīvo brīva Latvija” vai “Es runāju latviski”. Ielīmējuši plakātu pie Operetes teātra stāvošā autobusa loga un šādi devušies caur Rīgu mājās. Par notikušo visi četri izmesti no komjaunatnes.

1982. gadā Cēsīs vairāki jaunieši no Proftehniskās skolas nr.4 centās izveidot pretpadomju grupu ar nosaukumu “Brīvais vilnis”. Aktīvisti izstrādājuši organizācijas statūtus, zvērestu, pieņēmuši rīcības plānu – visiem līdzekļiem cīnīties, lai no Latvijas izdzītu krievus. Viens no grupas glabājis un izplatījis buržuāziskās Latvijas literatūru, slavinājis dzīvi kapitālistu valstīs un izgatavojis ieroci, kas bija paredzēts šaušanai ar kaujas patronām. Pret viņu uz trim gadiem norīkota operatīvā novērošana. Pārējie pēc profilaktiskām darbībām savu nodarījumu nožēloja.

Savu pagrīdes organizāciju ar nosaukumu “Zīles” 70. gadu beigās centās izveidot vairāki studenti Rīgā. Viņi gribēja sapulcināt jauniešus, kuri atbalsta veselīgu dzīvesveidu un būtu gatavi būvēt savas karjeras, lai padomju režīmu grautu no iekšienes. Viens no līderiem bija Dzintars Kļava.

Dzintars Kļava
bijušais pagrīdes pretošanās grupas  “Zīles” dalībnieks

Kļava: Tajā laikā bija sauklis – “Mūsu Rīga ir jauka, tikai tajā ir daudz latviešu”. Latvieši bija kļuvuši par minoritāti – bija tikai 39% latviešu Rīgā palikuši. Cilvēki izjuta diskomfortu un gribēja veikt zināmu pretdarbību.

“Nekā Personīga”: Tie cilvēki, kurus Jūs pulcinājāt ap sevi bija kas?

Kļava: Tie bija mūsu treniņu biedri un tie, kas saistīti ar sportu. Tādi sporta veidi, kas ir fiziski sporta veidi, veselīgs dzīvesveids, cilvēki, kas nesmēķē, nedzer. Lai mūs sadzirdētu un mūsos ieklausītos, mums jābūt zināmam statusam sabiedrībā. Tātad jāiet mācīties. Lai pēc tam varētu ieņemt atbilstošus amatus un Latviju virzīt vajadzīgajā virzienā.

Kļava ar domubiedriem vāca un analizēja tikai augstskolu mācībspēkiem pieejamos pusslepenos statistikas datus. Tas ļāva pierādīt, ka PSRS plānveida ekonomika tuvojas sabrukumam. Tika rīkotas slepenas sanāksmes dzīvokļos, kopīgi pārgājieni un ekskursijas, kuru laikā “Zīles” biedri apmainījās ar izpētītajiem materiāliem. Katrs analizējis savu tematu – demogrāfiju, vēsturi, tautsaimniecību.

Dzintars Kļava
bijušais pagrīdes pretošanās grupas “Zīles” dalībnieks

Atmiņa diezgan laba bija. Telefona numurus visus zināju no galvas. Apskatoties tabulu pamatrādītājus, vismaz piecas rindiņas es iegaumēju uz sitienu. Un datus, ko es redzēju katedrā pāršķirstot… Bija tajā laikā dažāda līmeņa informācija. Bija tādas grāmatiņas, kam virsū bija rakstīts “dienesta lietošanai” – tas bija pirmais slepenības līmenis. Šīs grāmatiņas pāršķirstot, es izgāju no katedras, izņēmu papīra lapu un tur pat uz palodzes uzzīmēju tabulas svarīgākos punktus.

Kustībā bijuši 13 biedri un vēl daži desmiti atbalstītāju. Tomēr kaitīgās literatūras pētniecību jau pēc gada apturēja čeka.

“Šogad būs 40 gadi kopš mūs, tā teikt, profilaktēja. Kā toreiz teica čekā. Tas bija 15. novembrī, 1978.gadā, plkst. 18.10 pie durvīm zvanīja. Vecāki nepamodās. Aizgāju apskatījos actiņā. Bija svešs cilvēks. Parādīja pelēku apliecību. Man tika izvirzīta apsūdzība par trim LPSR kriminālkodeksa pantiem. Dzimtenes nodevība, padomju varas apmelošana un rasu vienlīdzības pārkāpšana,” stāsta Kļava.

Čekā pratināti kopumā 30 grupas biedri un atbalstītāji. Dzintars Kļava tur pavadījis divas dienas. Pēc tam uz pāraudzināšanas pārrunām uz VDK saukts vismaz divas reizes gadā. Pēc čekistu uzdotajiem jautājumiem radušās aizdomas, ka kāds no kustības iekšienes kļuvis par ziņotāju. Drīz vien izskaitļojis, ka tas bijis bērnības draugs Normunds Lakučs. Par to izstāstījis savam tā laika paziņam, vēlākajam politiķim Guntaram Krastam.

“10 gadus man tā pārbaudes lieta gāja. Čekā šī pārbaudes lieta bija ar kodētu nosaukumu “RODEO”. Man no SAB ir izsniegti operatīvās novērošanas žurnāli. Tur redzams, kā es tieku noņemts no uzskaites un atkal uzlikts. Neko jaunu es tur neuzzināju. Tikai apstiprinājumu, ka Normunds, kas bija mans bērnības draugs no skolas sola, ir mani pievīlis,” min Kļava.

To, vai cilvēks ir sadarbojies ar čeku, jāpierāda tiesā. Tam jābūt neapgāžamiem pierādījumiem. Kopš 1994. gada tiesās skatītas ap 300 šādu lietu. Pierādīt sadarbību izdevies tikai 12 gadījumos. Starp tiem ir arī par agrāko partijas “Tēvzemei un brīvībai” pelēko kardinālu un finansētāju sauktais uzņēmējs Dzintara Kļavas bērnības draugs Normunds Lakučs.

Tiesāšanās ilga piecus gadus. Vispirms 2001. gadā Jūrmalas tiesa nosprieda, ka Lakuča sadarbību ar VDK pierādīt nevar. Tomēr prokuratūra uzskatīja, ka pierādījumu pietiek un lietu pārsūdzēja. 2006. gadā Rīgas apgabaltiesa atzina, ka Lakučs ir sadarbojies ar VDK. Lakučs centās lietu likt pārskatīt Augstākajā tiesā, bet tā apgabaltiesas lemto atstāja spēka.

“Nekā personīga” žurnālisti vairākkārt ir centušies izprasīt šos tiesas materiālus. Bet katru reizi saņēmuši atteikumu. Arī šoreiz.

Jānis Krēvics
TV3 žurnālists

Pēdējā instance, kas skatīja Lakuča lietu bija Augstākā tiesa (AT). Tā atbildēja, ka AT lietu neglabā, un tā aizsūtīta uz tiesu Jūrmalā. Jūrmalas tiesa atbildēja, ka lietas materiāli 2016. gada janvārī ir nodoti Rīgas apgabaltiesai. Apgabaltiesā Rīgā arī ar materiāliem iepazīties nevarēja, tāpēc, ka tos tiesa gatavoja sūtīšanai atpakaļ uz Jūrmalu.Visbeidzot Rīgas rajona tiesa Jūrmalā secināja, ka ar lietas materiāliem iepazīties nevar, jo to liedz likums.

Kā izriet no dažām rindkopām, kas ir publicētas 2006. gada AT nolēmumā, Lakučs no 1981. līdz 1990. gadam bijis VDK aģentūras uzskaitē aģenta kategorijā ar segvārdu “Nikolajs Pētersons”. Viņš esot regulāri sniedzis VDK interesējošu informāciju par citām personām un bijis VDK informators. Kļavas grupējuma lietas pēdējais izmeklētājs bijis tagadējais uzņēmējs un futbola dzīves pārraugs Guntis Indriksons.

Dzintars Kļava
bijušais pagrīdes pretošanās grupas  “Zīles” dalībnieks

Kļava: Indriksons bija mūsu pēdējais izmeklētājs. Tas, kurš mani intensīvi vervēja. Tas, kurš 83. gadā savervēja Lakuču. Un 89. gadā viņš mani mēģināja piespiest strādāt čekā štatā.

“Nekā personīga”: Kā tas notika?

Kļava: Notika dažādi. Bija morāls spiediens. Bija brutāla sekošana, ko es redzēju. Viņš saka, ka čekai vajadzīgas manas smadzenes un mani kontakti. Atklātā tekstā. Es teicu, ka neesmu gatavs no zaķīša lomas nonākt mednieka lomā. Viņš teica – muļķi, es tevi nesaucu par stukaču, es tevi saucu štatā. Es teicu – neiešu.

Guntis Indriksons
uzņēmējs, bijušais VDK darbinieks

 “Nekā personīga”: Vai Jūs atceraties tādu cilvēku kā Dzintars Kļava?

Indriksons: Dzintars Kļava? Atceros.

“Nekā personīga”: Kā Jūs bijāt ar viņu saistīts?

Indriksons: Vecajā manā darba vietā bija kā objekts kādā lietā. Pārbaudes lietā.

“Nekā personīga”: Viņš stāstīja, ka Jūs esot viņu mēģinājis dabūt savā pusē.

Indriksons: Es domāju, ka muļķības. Jo, manuprāt, viņš nekad nav bijis KGB informators, ne aģents. Cik es atceros visus, kurus es vēlējos, es savā pusē dabūju.

“Nekā personīga”: Tad Jūs viņu nevēlējāties? Viņš gan saka, ka esat centies.

Indriksons: Es domāju, ka šobrīd katram ir izdevīgi būt par lielu varoni un teikt, ka viņu gribēja, viņi vēlējās, bet viņi nedabūja. Es domāju, ka viņš nav vienīgais.

“Nekā personīga”: Lakuča kungs bija tā kā jūsu darbinieks?

Indriksons: Lakuču es zinu. Viņš nav nekad bijis darbinieks, nekad nav bijis aģents. Cik es zinu – nav arī bijis informators.

“Nekā personīga”: Bet tā tiesas lieta, kas ir bijusi uz Lakuča kungu?

Indriksons: Es domāju, ka šodien Latvijā par šitiem periodiem ir ļoti daudz tiesu lietas bijušas. Un Lakučs ir bijis aktīvs politikā un nemaz nebrīnos, ka pret viņu tika vērstas visādākas bultas. Katrā ziņā man viņš aģents nav bijis, informators nav bijis, uzticamības persona nav bijusi. Cik zinu, viņš arī ar to pašu Dzintaru Kļavu, tā teikt, bija cīnītāji.

“Nekā personīga”: Nu jā, bet Kļava saka, ka Lakučs viņu nodevis, tāpēc, ka Lakučs strādājis čekas pusē.

Indriksons: Nu, es teikšu tā – viņus nenodeva neviens. Tas bija profesionāls čekas darbs. Un bez aģentiem pastāv arī citas metodes, kādā veidā savākt visu, kas ir vajadzīgs.

“Nekā personīga”: Kā Jums izdevās Kļavas grupējumu atklāt?

Indriksons: Es nebiju atklājējs. Es atnācu tad, kad viņi jau bija atklāti.

“Nekā personīga”: Bet jūs noteikti zināt, kā tas notika?

Indriksons: Pašā pēdējā etapā, kad vajadzēja tos prātus nomierināt, tad es tiku tur pieslēgts.

Puča laikā 1991.gadā Dzintars Kļava pievienojās Jura Vectirāna vadītajam drošības dienestam. Vēlāk strādājis robežsardzē. Grupējuma “Zīles” lietas izmeklētājs Guntis Indriksons un Normunds Lakučs kļuva par uzņēmējiem. Lakučs vairākus gadus ieņēma ietekmīgus amatus. Tajā skaitā Privatizācijas aģentūrā. Bijis tēvzemieša ekspremjera Guntara Krasta biznesa partneris. Starp citu, Krasts arī bijis viens no pretošanās grupas “Zīles” atbalstītājiem.

“Es esmu iekšēji lepns par to, ka es biju un darīju. Protams, ir bijušas kļūdas, kuru dēļ kādiem esmu radījis problēmas un negribētas sāpes. Jo viss neizgāja gludi. Ja godīgi, – es nenožēloju, ka darbojos, savu esmu darījis un dzīvi dzīvojis. Bija smagi. Bija problēmas. Bet esmu daļa no šīs zemes. Man bija jādzīvo un jādara viss, lai nostāvētu uz kājām, lai šo zemi padarītu labāku,” min Kļava.

Lasi vēl