1 komentārs

Daudziem grūti iedomāties, ka mūsu valstī joprojām dzīvo cilvēki, kuri ikdienā uz savas ādas turpina izjust PSRS represiju sekas. Stāsts ir par tiem, kuri padomju gados uzdrošinājās nepiekrist komunistiskajam dzīves standartam un tādēļ tika atzīti par psihiski slimiem.

Kopš tā laika diagnoze viņiem palikusi uz mūžu. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kas politiski uzliktās diagnozes saviem bijušajiem disidentiem noņēma jau pirmajos neatkarības atjaunošanas gados, Latvija par saviem disidentiem bija vienkārši piemirsusi.

Piemēram, Ģedertam Melngailim rīcībspēju atņēma aizmuguriski pirms 29 gadiem, kad viņš Rietumus informēja par zvērībām, ko pastrādājis komunistiskais režīms. Valsts drošības komiteja toreiz netika galā ar spītīgo un nepakļāvīgo disidentu un nosūtīja viņu piespiedu ārstēšanai uz psihiatrisko slimnīcu Krievijā.

Melngaili čekisti saņēma ciet 1983. gada janvārī, kad viņš piecos no rīta gāja uz darbu Pārdaugavā Robežu ielā. Uz ielas strauji piebrauca automašīna un Valsts drošības komitejas vīri, ģērbušies civilās drēbēs, ierāva viņu transportlīdzeklī un aizveda uz VDK ēku Brīvības ielā. Melngaiļa sakari ar trimdas latviešiem un īpaši viņa piedalīšanās Gaismas akcijā čekistiem deva pamatu viņu apsūdzēt par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Turpat pusgadu ilgā Melngaiļa turēšanas čekas pagrabos jauno vīrieti nevis salauza, bet gluži otrādi – padarīja vēl spēcīgāku.

Aukstā kara apstākļos režīma noteicēji Latvijā nevarēja atļauties, ka šeit kāds vēlas atteikties no PSRS pilsonības. Melngailis pratināšanās turpināja kritizēt komunistisko partiju un čeku, kas pilnībā kontrolējot cilvēku dzīves. Viņš atklāti runāja, ka Latviju rusificē un šeit apspiež pamatbrīvības. Valsts drošības komiteja izlēma Melngaili atzīt par psihiski slimu un nosūtīt piespiedu ārstēšanai. Disidentam ārsti uzstādīja diagnozi, kāda nemaz neeksistēja – gausi jeb lēni noritošā šizofrēnija.

Sevišķa režīma psihiatriskā ārstniecības iestāde Krievijā pie Ķīnas robežas pēc būtības bija ieslodzījuma vieta. Zem ārstu baltajiem halātiem rēgojās formas un uzpleči. Piespiedu ārstēšanai nereti tika izmantotas tādas metodes, ka pat vesels cilvēks varēja kļūt invalīds. Sanitāri bija ieslodzītie no blakus esošā cietuma. Blagoveščenskas slimnīcā Melngaili zāļoja piecus garus gadus. Šajā laikā viņu neviens neapraudzīja. Arī māte ne.

Kamēr Melngailis atradās piespiedu ārstēšanā Tālajos Austrumos, Rīgā Ļeņina rajona Tautas tiesā viņam 1986. gadā atņēma rīcībspēju. Spriedums mīklainā kārtā pazudis. Atjaunotā Latvija viņu reabilitēja, taču represijas turpinājās. Garīgi slima cilvēka diagnoze viņam palika. Tas līdz šim liedza kaut vai saņemt autovadītāja apliecību.

Šonedēļ, 16. novembrī, Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa pieņēma vēsturisku spriedumu. Tā atjaunoja pirms 29 gadiem Ģedertam Melngailim atņemto rīcībspēju.

Melngailim rīcībspēju atjaunoja bez ārstu verdikta – pateicoties resursu centra ”Zelda” panāktajām likuma izmaiņām. Atjaunotajā Latvijas valstī neviens nebija aizdomājies par tiem aptuveni 50 cilvēkiem, kuri upurēja savu personīgo brīvību augstākiem mērķiem un piecieta, ka viņus padomju režīms padarīja par garīgi neveseliem.

Politiķi solīja šo jautājumu sakārtot, taču speciāli izdotā likumā tik un tā ierakstīja, ka diagnozi var noņemt psihiatri, starp kuriem vēl ir tādi, kuri paši padomju gados tās noteica. Tāpēc citi ar Melngailim līdzīgu likteni vienkārši samierinās, necīnās un cieš klusu.

Skaties video!

TOP komentāri

  • Protams
    0 0 0

    Protams

    Psihenēs ir visnaturālākā padomija-tur nekas nav mainījies. Visprātīgāk būtu darbiniekus iespundēt psihenē.

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Lasi vēl