Pandēmija veicina mītus un nepārbaudītu ziņu lavīnu: kas notika 1970. gadā Odesā?

1 komentārs

Cīņa ar koronavīrusa izraisīto saslimšanu šobrīd ir galvenā tēma visās jomās. ASV zinātnieki atklājuši, ka vīrusu iznīcina saules gaisma. Ziņojums nav pārbaudīts un publicēts, bet par to jau steidzās paziņot Baltajā namā. Saules gaisma nevienam postu nenodarīs, bet pildīt ASV prezidenta Trampa ierosinājumu injicēt dezinfekcijas līdzekļus gan labāk nesteigties. Pandēmija raisa mītus un nepārbaudītu ziņu lavīnu. Tas nav nekas jauns, līdzīgi noticis citu epidēmiju laikā – piemēram 1970. gadā Odesā notika masveida saslimšana ar holeru.

Toreiz slimības apkarošanai ticīgie rosināja doties Krusta gājienā, slimības izplatīšanā vainoja ēģiptiešus, bet jokdari publicēja skrejlapas ar Brežņeva parakstu, kas aicināja mirt organizēti.

1970. gada augusts Odesā bija silts un saulains, pilsētā un tuvējos ciematos atpūtās tūkstošiem kūrviesu no visas padomju savienības, ostā ienāca kuģi, lidoja lidmašīnas.

3. augustā slimnīcā nonāca Kirova vārdā nosauktā sovhoza sargs Fjodors Ļutikovs. 56 gadus vecajam vīrietim sāpēja vēders, viņš domāja, ka saindējies ar kūpinātām zivīm. Vēlu vakarā viņš nomira. Ļutikovs ir pirmais zināmais holeras epidēmijas upuris Odesā.

Varasiestādes reaģēja ātri, jau pēc pusnakts tika izveidots epidēmijas kontroles štābs, Odesā ieradās kareivju rota slimnīcu un citu objekti norobežošanai. Atlidoja Ukrainas PSR galvenais sanitārais ārsts, iesaistījās milicija un drošības struktūras.

Nākamajās dienās slimnīcā nonāk vēl 6 slimnieki ar holeras pazīmēm, slimība uzliesmo arī Kerčā. Epidēmijas apkarošana štābs izlemj Odesu slēgt. Pilsētu pagūst pamest ap 50 000 atpūtnieku, bet pārējie iestrēgst slēgtajā Odesā, ko aplenkusi armija un milicija. Oficiāli to nekur neizziņo.

Augusta otrajā nedēļā slimnīcās jau nonākuši simtiem pacientu ar aizdomām par holeru. Stacijā aiztur 17 vilcienus, pārbauda 1500 pasažieru.

“Mēs atnācām uz staciju, bet vilcieni vairs nebrauca. Lai tiktu uz pārbaudi, bija milzīgas rindas. Es gāju uz izpildkomiteju, vēl visur. Skaidrs bija, lai tiktu uz pārbaudēm, būs jāgaida vēl 2-3 nedēļas. Viesnīca bija pilna līdz augšai, katrā numurā dzīvoja divreiz un trīsreiz vairāk cilvēku, nekā paredzēts. Viesnīcu apsargāja armija. Kad mēs tikām ārā, viesnīcu bija aplenkušas divas kareivju ķēdes. Ietve, pa kuru mēs gājām, visa bija nokaisīta ar hlorkaļķiem. Mūs sasēdināja autobusos un aizveda uz lidostu. To apsargāja, līdz mēs aizlidojām. Ārā tikt mēs nevarējām,” stāsta notikumu lieciniece Inese Volčinskaja.

VDK izveido speciālu grupu, kurai jānovērš baumu izplatīšanās, jākontrolē, kāda informācija nonāk pie iedzīvotājiem. Par vienīgo ziņu avotu līdz pat epidēmijas baigām kļūst radio ”Amerikas balss”. Vietējā prese ziņo tikai par gremošanas problēmu saasināšanos.

Informācijas vakuumā rodas visdīvainākās baumas. Vispopulārākā ir versija, ka infekcija Odesā nonākusi no Ēģiptes, to esot atvedis kāds padomju armijas instruktors vai paši ēģiptieši, kas bijuši uz mācībām Odesā.

Ir aizdomas, ka holeru iesūtījuši ārvalstu specdienesti. Jokdari izplata uz rakstāmmašīnas sagatavotas skrejlapas, kuras parakstījis it kā PSKP Centrālās komitejas priekšsēdētājs Brežņevs. Tās aicina neuztraukties, bet inficēšanās gadījumā mirt mierīgi un organizēti.

Augusta vidū Odesā sākas lietus. Tas appludina 97 ēkas un pārpludina kanalizācijas sistēmas. Holeras izplatība kļūst vēl lielāka. Pilsētā iesprostotie atpūtnieki ir izvietoti pionieru nometnēs, uz kuģiem. Daži mēģina bēgt no Odesas. VDK kontrolē pastu un neļauj ziņām no Odesas nonākt citās pilsētās.

Netālu no Odesas Čerņigovā ticīgie cenšas pierunāt svēto tēvu doties krusta gājienā apkārt Odesai. Tas, viņuprāt, pārtrauks epidēmiju. Garīdznieks nepiekrīt.

Citā ciemā Baškovci 80 gadus vecā Anna Jaremčuka piedzīvo brīnumu – viņas mājās pati no sevis atjaunojusies ikona. Aplūkot šo brīnumu pie viņas ierodas ap 70 ticīgo. Viņi uzskata, ka zīme vēsta par drīzu varas maiņu PSRS. Līdzīgs gadījums esot noticis 1939. gadā pirms Otrā pasaules kara. Rajona padomes darbinieki ikonu Annai atņem.

Slēgtā pilsēta ļauj attīstīties brīvdomībai. Cenzūras nav, neviens kontrolieris nevar ierasties, tāpēc labi zināmajam satīriķim Mihailam Žvaņeckim izdodas uzstāties ar sarkastisko sacerējumu “Holēra Odesā”: “Odesa holēras laikā kļuvusi vēl labāka. Atpūtnieki panikā, pametuši viesmīlīgo pilsētu. Uz vilcienu jumtiem, pilnos vagonos, bet pilsētā palicis klusu. Holēra Odesā. Restorāni tukši – ienāciet, iesakām! Veikalos jūsu parādīšanās izsauc veselīgu burzmu, tramvajā var piedāvāt vietu sievietei, neuztraucoties, ka to veikli ieņem konkurents. Holēra Odesā. Pilsētā kļuva tik tīrs, ka uz asfalta varēja gulēt baltā kreklā.”

“Kad pilsētu norobežoja, padomju vara tajā pārstāja eksistēt. Tā bija, bet ļoti vāja. Robežposteņi. Nekādas priekšniecības. Visi baidījās braukt uz Odesu. Nekādu komisiju. Žvaņeckis raksta, ka viņa teātra programmu atļāva tikai tāpēc, ka komisija no Kijevas nevarēja ierasties. Programmu pieņēma, un viņi to spēlēja,” stāsta Odesas Jautro un asprātīgo kluba 1970. gada komandas loceklis Oļegs Staškevičs.

Augusta otrajā pusē niknumu pret ārzemniekiem, kas varētu būt atveduši holeru, nomaina neapmierinātība ar varasiestādēm, kas nespēj tikt galā ar epidēmiju. Visdusmīgākie ir atpūtnieki, kuriem nav ne jausmas, kad viņi tiks uz mājām. Milicija un armija pastiprina pilsētas apsardzi.

Augusta beigās epidēmijas apkarošanas pasākumi nostrādā – antibiotiku profilakse, karantīna un tīrības ieviešana Odesas ielās dod rezultātu. Kopumā ar holeru Odesā saslima 221 cilvēks, nomira 21. Iespējamo saslimšanu pārbaudīja vairāk kā 87 000 pacientiem. Karantīna Odesā ilga līdz 16. septembri.

Holera Odesā ir labāk zināmā epidēmija padomju laikos, jo pilsētā iestrēga daudzi atpūtnieki. Tika uzskatīts, ka slimība Odesā iekļuva no Irānas pāri Kaspijas jūrai vai no Indijas un Pakistānas ar preču kuģiem. Holeras epidēmija sākās ap 1961. gadu Āzijā, bet uzliesmojums Odesā bija tās augstākais punkts.